Ziņas

Sabiedrība

Sēnes vēl slēpjas mežā

Aizvien biežāk kāds palielās, ka bijis mežā un salasījis gailenes. Lielībnieks saņem aplausus, jo ne katrā mežā sēnes jau izaugušas. Bet sēņu laiks ir klāt, jo vasara taču iet uz otru pusi.

Cēsnieks    Uldis Lenc­bergs, dabas draugs un kaislīgs sēņotājs, pastāsta, ka pavasarī šķitis – šogad nu gan būs sēņu gads, jo mežs bija mitrs un sinoptiķi solīja siltu vasaru. Karstums un sau­sums ieviesa korekcijas.  “Vēl pirms pāris nedēļām mežs čaukstēja, bija    tā izkaltis kā retu vasaru. Man ir savas vietas, bet arī tur vēl gaileņu nav, parādās vien pa kādai. Mērcītei gan esmu    salasījis. Gribas kādu skaistu bērzlapi ieraudzīt, bet mežā nav vēl pat suņu sēņu. Arī nevienu mušmiri neesmu ieraudzījis,” pastāsta U.Lenc­bergs. Viņš savas sēņu vietas neatklāj, vien piebilst, ka sēņo uz dienvidiem no Cēsīm.

“Kurš mācēs atrast, tas ar tukšu grozu nepaliks. Gan jau būs baravikas, tās ir tās, ko visvairāk patīk lasīt. Vēl nevienu baraviku neesmu atradis. Mežs ir mitrs, sēnes vēl neaug, vajag laiku, lai    pēc    sausuma atmostos,” saka sēņotājs.

Veselaviete Iluta Mārtiņ­jēkaba arī  ir cītīga sēņotāja. Pēc lietiem izstaigājusi savas sēņu vietas. “Saujiņu gaileņu salasīju. Maziņas jau var saskatīt, mitrums ir, sola siltu laiku, tad    jau augs. Vēl nav, bija par sausu, tagad salijis. Ja ne nedēļas beigās,    nākamnedēļ var gaidīt,” stāsta Iluta un uzsver, ka lietus Veselavai gājis apkārt, mežs ļoti izžuvis. “Dzir-du, ka citur daudz sēņu, bet tur lietus nolija agrāk. Īpaši Kur­zemes pusē, arī Madonas apkai-mē groziem nesot mājās. Mums jāpaciešas,” saka veselaviete.

Dace Kunga Inešu pusē jau jūlija vidū salasīja pirmās gailenes, bet mēneša beigās mājās nests spainis ar gardajām sēnēm. “Visapkārt riņķī lija, mūsu silam gāja garām, arī tagad vēl sūnas ir sausas. Vienkārši jāzina vietas, kur mitrāks, zāle un sūna saglabā mitrumu, tur gailenes aug. Ja māk sēņot, ar tukšu grozu mājās nav jānāk,” pieredzē dalās Dace un atklāj, ka pašai tik ļoti neveicas kā meitai Madarai, kura vienmēr mežā atrod to, pēc kā gājusi.

“Ja dzīvo meža vidū, tad arī labi zini apkārtni, kas kur un kad aug. Diemžēl pēdējos gados meži tiek izzāģēti, pazūd ne viena vien sēņu vieta. Manās sēņu vietās ir arī sviesta beciņas, pa kādai bērz­lapei,” pastāsta inesiete.

Nepilnu stundu pēc sarunas “Druvai” priecīgs piezvanīja Ul­dis Lencbergs, ieraudzījis pirmās baravikas.“Lielākajai trīs centimetru galviņa, blakus meitiņa un turpat netālu viena tikko izlīdusi, tā lai vēl paaugas. Ja ir baravikas, tad sēņu laiks sācies,” saka cēsnieks.

Sausums un lietus šovasar kļuvuši par noteicējiem, kurā mežā jau ir sēnes, kurā vēl jāgaida. Lai gan, kā skaidro sēņu pazinēji, nekad nevar zināt, kuru gadu kādu sēņu būs vairāk, jo sēnēm mēdz būt cikliskums, kādu gadu vairāk vienas, citu citas. Vai tā iekārtots dabā, vai nosaka laikapstākļi, tas pētnieku ziņā.

Aizvien vairāk parādās uzpircēju sludinājumi, ka iepērk gailenes. “Laikam jau vēl tik maz, ka nav ko nest pārdot. Ir cilvēki, kam sēņu laiks ir peļņas laiks, arī viņi vēl nav nākuši,” pastāsta kāds meža velšu uzpircējs un atklāj, ka viens sēņotājs kilogramu atnesis, bet to ģimene nopirkusi pašu vakariņām.    Patlaban uzpircēji piedāvā līdz pat deviņiem eiro par kilogramu gaileņu, bet ir arī tādi, kas tikai piecus. Tiklīdz izaugs sēnes, arī iepirkuma cena, protams, mainīsies.