Gatartas pansionāta pagalms ir pavasara ziedos. Jo krāšņi zālienā saziedējušas pērn sētās mārpuķītes, košumkrūmi kā akcenti izrotā apkārtni, ziedus domā raisīt ābeles, mežmalā ievas.

Pie savām dobēm rosās pansionāta iemītnieki. “Arī šopavasar turpinām pērn iesākto – tiem, kuri paši vēlas rušināties pa zemi, kaut ko izaudzēt, ir iespēja to darīt mobilajās dobēs,” stāsta sociālā aprūpētāja Dina Meire. Mobilās dobes – tās ir augstas kastes, pie kurām var piebraukt ratiņkrēslā vai arī dobi pievest pie soliņa, uz kura pats dobes saimnieks sēž, un sēt, ravēt, rušināties.

Šopavasar kaut ko audzēt nolēmuši vairāki pansionāta iedzīvotāji.

Arī

Valdis Bērziņš un Inta Viese. Abiem jau dobēs daudz kas sasēts un sastādīts.

“Kaut kas jādara, lai nav garlaicīgi, nevar jau visu laiku sēdēt pie televizora vai datora. Kādreiz gan pa zemi neņēmos, tagad ļoti patīk. Iebāzt rokas zemē ir tik patīkami,” saka Valdis un atzīst – ja pats ko nevarot izdarīt, pansionāta darbinieces palīdzot.

Pats izaudzējis tomātu, gurķu, piparu, dažādu puķu stādus. Valdis atzīst, ka tomātus iestādījis par agru, vēl laiks auksts, tie sāk stīdzēt. “Man vēl ir arī citas kastes, ne tikai mobilā, kur aug lielākoties puķes. Piesaulē stādīšu daudz ko. Rudenī saauga daudz tomātu un gurķu, varēju citus pacienāt,” pastāsta Valdis un ar lepnumu kaimiņienei Intai Viesei rāda sastādītās asteres, kas rudenī ziedēšot dažādās krāsās.

“Valdim ir zaļie pirkstiņi, ko iesēj, tas aug,” bilst Inta. Abi atzīst, ka viens no otra daudz mācoties.

“Šopavasar daudz kas nesadīga,

bija

jāpārsēj.

Ieliku zemē puķu sēklas uz lentes, vārnas bija atradušas, kašāja ārā. Dobē papīra strēmeles mētājās,” šīpavasara piedzīvojumus izstāsta Inta. Viņa tikai pēdējos gados, kad dzīvoja savā

mājā, sākusi kaut ko audzēt, pirms tam nav bijis vajadzības un intereses. Šovasar Inta grib izaudzēt dažādus garšaugus. Tiem sagādāti mazi metāla spainīši, tomātiem – podi, bet mobilajā dobē aug salāti, redīsi, puķes. Viņa ar gandarījumu rāda, kas aug, un kreņķējas, ka vējš pārāk pluinī stādus.

“Katru dienu ir jāiznāk ārā. Ja nebūtu augu, varētu arī neiziet. Tas ir ļoti veselīgi, par iestādīto jārūpējas,” uzsver Inta. Viņa

novērojusi, ka tie, kuri iet garām, paskatās, kas un kā kuram dobēs aug. “Visiem prieks, ka aug, dzīvo līdzi, ja kas iznīkst,” bilst Inta.

Sarmīte Feldmane