Tikpat saulaina, kāda bija aizvadītā sestdiena, priecīga un laimīga līgatniete Velta Beķere nosvinēja simto dzimšanas dienu.

Līgatnes Senioru mājā ar viņu kopā bija kādreizējie kaimiņi no Augšlīgatnes, draugi, labus vārdus veltīja tie, ar ko viņa ikdienā ir kopā, arī novada pašvaldības vadītājs Ainārs Šteins.

“Saules mūžu nedzīvosim, augšā viņiem arī vajadzīgi strādnieki. Tā kā esmu strādīga, gan jau mani arī reiz iesauks. Ja no kāda varētu aizņemties skatu vākus (acis -aut.), noadītu katram zeķes un cimdus. Darbs kaulus nelauž, tikai ceļ godu,” sacīja Velta.

Viņa dzimusi Valmieras pusē, strādājusi fabrikās Rīgā, tad saimniecībā Līgatnē gan vistu kūtī, gan kopusi lopus. “Cukura un sāls maisi ir nesti, bet cāli nokaut gan nemāku. Visus lauku darbus māku, tikai art un jāt ne. Visgrūtāk bija ganīt aitas, barvede piesit kāju, un visas tūlīt prom,” stāsta simtgadniece un uzsver, ka pilsēta viņai nav patikusi. “Bija laiks, kad Rīgā dzīvoju patversmē. Man teica, ja es tāpat mācītos, kā strādāju, varētu tālu tikt. Strādāt man patika, mācīties gan ne. Darbs un cilvēki man nekad nav bijuši naidnieki. Gāju, darīju, ko nemācēju – apguvu. No darba baidīties nevajag, bet celt tikai to, ko var pacelt. Ja kādam bijis grūti, esmu palīdzējusi, degunu gaisā neceļu, var aizķerties kaut kur un pats palikt rāpus. Ar visiem esmu mācējusi sadzīvot,” pārdomās dalās Velta.

Katram, kurš viņu apsveica, jubilāre veltīja kādu vēlējumu, kādu asprātību. “Viņa vienmēr bijusi runīga, asprātīga, ar savu pipariņu valodā. Simts gados ļoti prātīga,” pastāsta bijušie kaimiņi Ausma un Aivars Pipiri un Valda un Hen-­rihs Traiņi. Vīri vēl piebilst, ka Veltiņa bijusi kārtīgs brigadieris, visus pratusi nokomandēt. Ausma pastāsta, ka visgrūtākais brīdis bijis, kad bija jāpārceļas uz pansi­onātu, jo nācās šķirties no sunīšiem. “Viņai bija grūti tikt galā ar dzīvokļa kurināšanu, sadzīvi,” bilst Valda. Kaimiņi Veltu regulāri apciemo. Ausmas vedekla jubilejai izcepusi simts pīrādziņu.

Velta atzīst, ka tāda dzīve kā tagad nekad nav bijusi – tikai jādzīvo, jo viss ir. Ināra Gaigala sveikt gaviļnieci kopā ar dēlu Mārtiņu bija atbraukusi no Vecpiebalgas. Ināra Senioru mājā nodzīvojusi gadu, kad veselība uzlabojās, atgriezās pie dēla. “Kad te ienācu, Veltiņa bija pirmā, ko satiku. Ar sirsnību, mīlestību viņa veda mani pa garo gaiteni un teica: “Nebēdā, būs labi.” Tik daudz sirsnības veltīja man un visiem, kuri blakus. Kad teicu, ka nevaru īsti pastaigāt, Velta piesolīja aizdot savas kājas. Tad gan atteicu -ar manām tu līdz simtam neaiziesi,” atmiņās kavējas Ināra. Pārējie Senioru mājas iemītnieki atminas, kāda liela dziedāšana bijusi, kad Ināra un Velta bija kopā. Mārtiņš pastāsta, ka Velta viņu saukusi par basiku, jo tas ir tāds palaidnis, kurš vēl var laboties, bosiks gan vairs ne. “Torti pasūtījām Jaunpiebalgā. Tur brīnījās, vai tiešām simtnieks uz tortes nozīmē simts gadu,” pastāsta Mārtiņš Gaigals un uzsver, ka tik gaišu un labestīgu cilvēku reti gadās satikt.

Arī Senioru mājas darbinieces atzīst, ka saprasties ar Veltu ir viegli, viņa ir vienkārša, saprotoša.

“Varu pateikties Augstākajam, ka devis saprātu un zinu, kas man jādara. Labprāt ietu darbā. Dzir­dēšanas un redzēšanas vairs nav, bet rokas grib strādāt, parušināties pa zemi. Esmu spējīga iet saviem kātiem. Nejūtu gan, ka man simts gadu. Mani tuvākie ir te, esmu palikusi viena, visi radi ir prom,” saka Velta un uzsver, ka dzīve bijusi laba. Lai katram tāda būtu, tikai ne ar tik smagu darbu.

“Ja asaras birst, vajag vien noteikt, kaut kas acī iebiris, nevis rādīt, ka raudi,” teic simtgadniece Velta Beķere.