Ziņas

Sabiedrība

Sarunas uz soliņiem

Pie mūzikas skolas Valmierā. Te novietotais mākslinieka Jura Dimitera apgleznotais soliņš atgādina viņa “sērkociņu tēmas” plakātu, bet pirmie soliņu varēja novērtēt mazie valmierieši - topošie mūziķi.Foto: no albuma

Ne viens vien gājējs, tagad ejot gar Gaujas krastu Valmierā, iesaucas: “Kādi jauni, krāsaini soliņi!” Šis nav pirmais gads, kurā ap Lielās talkas laiku pilsētā parādījušies jauni soliņi. To uzstādīšana ir kā vesels notikums, pieaicinot presi un televīziju. Priekšplānā ir mākslinieki, vietējās pašvaldības noskatīti un uzrunāti, piedāvājot izdaiļot koka soliņus košās un pret laika apstākļiem noturīgās krāsās.

“Ķiršu lietus” – neskarts

Pagājis gads, kopš krāsainie soliņi Valmierā tika nolikti ar skatu uz baznīcu, kultūras namu un Gauju. Tie joprojām izskatās labi. Valmierieši respektējuši ieceri – ja kāds ar talantīgu roku soliņu apzīmējis, tad šajā darbā iejaukties vairs nevajag.

Cēsniece Signe Vanadziņa, braucot pa Rīgas ielu Valmierā, allaž uzmetot skatu skvēram, kur pagājušajā aprīlī novietoja viņas apgleznoto soliņu “Ķiršu lietus”. “Ik reizes braucu ar bažām, ka tik soliņam kaut kas slikts nav noticis. Es nepārdzīvošu, ja kaut kas notiks,” saka gleznotāja. Pirmo reizi viņas mākslas darbs – gleznojums uz koka -atrodas brīvā dabā. “Pa gabalu izskatās, ka ar soliņu un ķiršiem viss kārtībā. Tajā vietā notiekošo redz novērošanas kamerā. Varbūt tāpēc nekas slikts nav noticis. Labi gan, ka soliņu nolika tajā vietā. Sākumā domāja manis apgleznoto soliņu novietot tālu no pilsētas centra – Gaujas stāvajā krastā, kur pārīši iet bučoties. Ja tā būtu, tad uz soliņa es zīmētu siļķes un pudeles – atgādinājumu par pikniku.”

Autore piebilst, ka Valmierā nevienu nav gadījies redzēt arī sēžot uz viņas apgleznotā soliņa. “Varbūt baidās, domā, ka uz soliņa uzzīmētie ķirši saspiedīsies?” par joprojām spilgto zīmējumu pakoķetē autore.

Vai špiko no Ventspils

Turpinot sarunu par pilsētām, kas izdaiļo skvērus ar kaut ko neparastu, māksliniece Signe Va­nadziņa atminas Ventspilī rīkoto akciju, kurā mākslinieki aicināti gleznot. Ventspilnieki pirmie izdomājuši pilsētvidē nolikt kaut ko košu un aicnājuši māksliniekus apgleznot govju figūras. “Vēl man prātā nāk tikai Berlīne,” iesmejas Signe Vanadziņa.

Šopavasar Valmierā Mākslas dienu mēnesī atkal uzstādīti jauni soliņi, kurus apgleznot aicināti rīdzinieki. Cēsniece Signe Va­nadziņa Valmierā tagad viesojas ar gleznu izstādi galerijā “Laipa”.

Par soliņiem kā spilgtiem vides objektiem skeptiska ir aktrise Svetlana Bless. “Jau Ventspilī kaut ko tādu redzēju. Ventas krastā tas tiešām izskatījās kolosāli. Tas, ko manu tagad Valmierā, ir tikai tāda atkārtošanās.” Svetlana Bless jau gadus četrus kā pārcēlusies no Rīgas uz dzīvi Valmierā, lai būtu tuvāk meitas ģimenei. “Valmiera nav mana pilsēta, neesmu tajā vēl iejutusies, kaut gan šeit ir pirmais teātris, kurā sāku strādāt,” aicinājumam doties pastaigā pa pilsētu, piesēst un parunāties Gaujas krastā, kur uzstādīti apgleznoti soliņi, nepiekrīt aktrise. “Man ir jau 74 gadi. Esmu pārāk veca, lai par kaut ko pilsētā spriestu,” pašironiskā balsī ierunājas Svetlana Bless, atgādinot, ka reiz tik izcili iejutās Žurkas Kornēlijas tēlā. Bez šī personāža Nacionālais teātris daudzus gadus neiztika nevienu pavasari. “Soliņi mani vairs neinteresē, jo pa pilsētu nestaigāju, aizeju tikai uz tuvāko veikalu. Ja kur tālāk jādodas, kaut vai skatīties izrādes, tad mani ar mašīnu aizved uz teātri.”

Ne visiem laiks sēdēt

“Ne jau pirmais gads, kad Valmierā noliek neparastus soliņus. Valmiera nav vienīgā, piemēram, Valmiermuižā pie zirgu staļļiem ir īpaši soliņi. Man jau šķiet – tas ir forši, ka ieraugāms kas neparasts,” sarunai par soliņu tēmu pievienojas RE:TV redaktore Gunta Matisone.

Cēsnieki ar avīzes starpniecību ne reizi vien sacījuši – dažā ielā pa ceļam uz pilsētas centru par maz soliņu. Gados vecākiem cilvēkiem vieta, kur piesēst, ja vēl ir nesamais vai pie rokas spieķis, ir svarīga. Ir redzēts, kā vecāks pilsētnieks, elpu atvelkot, pirkumus noliek uz zemes, pats sēž uz akmens. Vai Valmierā arī trūkst soliņu?

“Māte kādreiz pukstēja, ka Valmieras autobusu pieturvietās trūkst soliņu. Tagad to neesmu dzirdējusi. Pilsētas autobusu pieturās daudzviet jau ir soliņi,” saka Gunta Matisone. Pilsētā ir sabiedriskās satiksmes pieturas, kuras jau aprīkotas labi, lai autobusa gaidītāji var piesēst, lai ir jumtiņš virs galvas. Taču ne visur. Vismaz pieturās, kas ir māju rajonā, sauktā par Burkānciemu, tā neizskatās.

Zane Ceriņa strādā Valmieras centrā. Būdama no vidējās paaudzes, tās, kurai ikdienā visvairāk pietrūkst laika un pavisam neiznāk pasēdēt uz soliņiem, saka: “Ja kur jādodas, sēžos mašīnā un varu ātri pārvietoties.” Tāpēc par soliņiem pilsētā viņa zinot tikai to, ka pirms gada teātra ļaudis apgleznoja dažus īpašus soliņus un tie nu stāv skvērā pa ceļam uz tirdzniecības namu “Valleta”. Bojāti tie netiekot, bet nav arī manīts, ka bieži uz tiem kāds sēdētu. Netālu no šīs vietas ir Dzirnavu dīķis ar strūklaku un apkārt dīķim labiekārtotām taciņām un soliņiem. Tur sēdētāju esot vairāk. Siltā laikā netrūkst arī jauniešu.

Sarunas par soliņiem turpinās. Tās novirzās pie tēmas, vai vien vecākie ļaudis ir tie, kuriem laika īsināšanai, atpūtai nepieciešama sēdvieta. Ja mammām un tētiem nav daudz laika, tad jaunie cilvēki tādu atrod, jo vairāk tagad, kad maija ziedonis drīz būs klāt. Soliņus, ja vien tādi ir, pie skolām vai daudzdzīvokļu mājām izmanto skolēni. Bērni sasēž rindiņā kā putnēni elektrības vados. Valmierā tagad izlēmuši, ka mākslinieciskos soliņus noliks tieši pie skolām.

Līdzās mazs cilvēciņš

Pie Valmieras Mākslas vi­dusskolas, kas atrodas Purva ielā, patālu no pilsētas centra, tagad radīts Andra Vītoliņa māksli­nieciskais risinājums. Soliņš nolikts pagalmā iepretī ieejai skolas namā. “Abstrakts raksts, izmantotas sintētiskas krāsas. Soliņš sasaucas ar valdošo digitālo ēru. Te ieraugāms arī kontrasts – cilvēka izgudrojumi un daba,” zīmējuma izpildī­jumu pamatojis mākslinieks.

Pils ielā pie Valmieras Mūzikas skolas ar skatu uz Gauju novietoti vēl divi jauni, mākslinieciski soliņi. “Uz mana soliņa apmeties mazs cilvēciņš – ainavas vērotājs un domātājs. Viņš atpūtniekam, kas te apsēdīsies, būs kom­pānija,” sižetu, kādu izvēlēju­sies, raksturo gleznojuma autore Paula Zariņa-Zēmane.

Otrs soliņš pie mūzikas skolas apgleznots pazīstamā māksli­nieka, izcilā plakātista Jura Dimitera rokām. “Pirmo reizi mans gleznojums ir uz soliņa dēļiem. Pirmo reizi esmu apgleznojis vides objektu, vismaz tādu, kas cilvēkus priecēs ilgāku laiku,” par Valmieras ideju pasākt ko jaunu saka Juris Dimiters.