Cēsīs, Ruckas mākslas rezidenču centrā, visas nedēļas garumā risināsies bezatkritumu dzīvesveida jeb zero waste vasaras skola.

Skolas vadītāja Līna Lei­tāne norāda, ka interese par piedāvājumu bijusi liela, piedalās 25 dalībnieki no 11 dažādām Latvijas vietām, vecumā no 15 līdz 49 gadiem. Interesanti, ka dalībnieku vidū ir tikai daiļā dzimuma pārstāves: skolnieces, lielu uzņēmumu darbinieces, mākslinieces, privātuzņēmējas, zero waste jomas aktīvistes. Sešās dienās dalībnieces apgūs dažādas bezatkritumu dzīvesveida prasmes, kā arī iemaņas un zināšanas bezatkritumu dzīvesveida popularizēšanai.

Atklāšanā mākslas rezidenču centra vadītāja Ieva Goba atgādināja, ka pirms gada sarunu festivāla “Lampa” laikā Cēsu pašvaldība parakstīja dokumentu par apņemšanos kļūt par bezatkritumu pilsētu: “Mēs Ruckā sapratām, ka varam dot savu ieguldījumu, organizējot tematisku vasaras skolu, jo vienmēr esam strādājuši ar sociāli aktuāliem jautājumiem, vides jautājumiem. Veidojot programmu, centāmies panākt, lai tā ir piepildīta, lai dalībnieki var iegūt gan praktiskas zināšanas, gan spētu labāk izprast, ko nozīmē būt par šīs idejas vēstnesi. Ja pašvaldība ievieš bezatkritumu dzīvesveidu, mums svarīgi mācīt arī citus, un vasaras skolas dalībnieki ir šie vēstneši, kuri vēsti nesīs tālāk visā valstī.”
Par pieredzi vides jautājumos dalījās televīzijas žurnāliste, Pasaules Dabas fonda vēstnese Kristīne Garklāva, kura atzina, ka šis gads ir ļoti īpašs, ņemot vērā pasaules notikumus: “Tas liek daudz aizdomāties arī zero waste kontekstā, un te ir divējādas pārdomas. No vienas puses, planēta kādu brīdi ir elpojusi nedaudz brīvāk, kaut vai tāpēc, ka lidmašīnu, kuģu satiksme bijusi mazāka, taču no otras puses, redzam, ka ikdienas piesārņojums, kas attiecas uz vienreiz lietojamo preču izmantošanu, daudzkārt palielinājies. Cilvēkiem, kuri cenšas piekopt bezatkritumu dzīvesveidu, šis ir sarežģīts laiks, redzot, ka, piemēram, smalkmaizītes ietītas plēvēs. Un dažkārt nākas izdarīt izvēli – pirkt vai ne.”

Stāstot par ieguldījumu vides saglabāšanas jautājumu aktualizēšanā, viņa vasaras skolas dalībniekus aicināja padomāt, vai tas ir labi vai slikti, ka sakarā ar Covid krīzi mežs nācis modē un ļoti daudzi dodas dabā. Kopīgi tika secināts, ka sajūtas dažādas, jo cilvēks tomēr visur atstāj pēdas. Pat, ja nekas netiek atstāts mežā, pēdas tomēr paliek. Izskanēja viedoklis, ka, vairāk iepazīstot dabu, ir cerība, ka negribēsies tai darīt pāri, postot, piesārņojot, tas būtu ieguvums. Svarīgi runāt gan par to, cik daba skaista un laba, gan arī par aspektiem, ko darīt, lai tā tiktu saglābta. Lai no dabas ne tikai ņemtu, bet tai dotu arī pretī.

Diskusijā radās jautājums, kādam jābūt zero waste vēstnesim, un kopīgi tika rasta atbilde, ka piemērs jārāda ar savu rīcību. K. Garklāva gan aicināja apzināties, ka bezatkritumu dzīvesveidu nav iespējams īstenot simtprocentīgi: “Pat ja to varētu, planētai nevajag piecus simtprocentīgus zero waste piekopējus, bet piecus miljonus to, kuri ikdienā piedomā par savām izvēlēm bezatkritumu dzīvesveidā. Svarīgi sākt ar savu māju, savu ģimeni un tad censties rosināt aizdomāties pārējos. Tas nav stāsts par nākotni, bet par šodienu, proti, kādu gribam veidot planētas ilgtspēju, mūsu pašu un apkārtējās vides ilgtspēju. Mums jāsaprot, ka katrs varam būt nopietns spēlētājs šajā spēlē, un te atsaucos uz Dalailamas teikto – pamēģiniet pagulēt istabā, kur ir viens ods, kas nemitīgi sīc. Ilgi nogulēt nevar. Līdzīgi mūsu ikdienā. Ja būsim pārņemti ar savu ideju, var izdoties ietekmēt arī citus.”

Cēsniece Daina Grase aicināja gados jaunās skolas dalībnieces aktīvāk uzrunāt vienaudžus, lai viņi par šiem jautājumiem runā ar saviem vecākiem: “Mana meita mani sāka kurbulēt jau pirms trim gadiem, spiežot uz jūtīgiem tematiem, bet es nereaģēju. Tad viņa sāka rādīt piemērus, ne tik daudz dīdot mani, cik pati rīkojoties, tostarp, efektīvi šķirot atkritumus, rīkoties tā, lai to būtu mazāk. Tagad tas ienācis ģimenē kā pašsaprotams, esmu to pieņēmusi, īpaši pat nedomājot.

Ja koncentrēsimies tikai uz lielo, globālo mērķi – glābt dabu, vidi – tas var būtiski traucēt. Jāsāk ar maziem solīšiem, pakāpeniski, jo cilvēks nevar mainīties vienā dienā. Vajadzīgs laiks, kamēr viņš sāk pieņemt jaunos noteikumus.”

Cēsniece Kristīne Kurstīte, jautāta par dalību vasaras skolā, norādīja, ka tā būs noderīga gan viņai personīgi, gan tiešajiem darba pienākumiem uzņēmumā “Cēsu alus”, kur viņa ir darba aizsardzības un vides speciāliste: “Šajās dienās centīšos savākt iespējami daudz informācijas, lai varētu to nodot tālāk kādiem diviem simtiem cilvēku. Manā uzņēmumā vides tēma tiek atbalstīta visaugstākajā līmenī, uzņēmums nāca pretī, nosūtot mani uz šīm mācībām.

Pati ikdienā dabas, vides jautājumiem pievēršu lielu uzmanību, bet, iespējams, uzņēmumā daudziem tas būs kaut kas jauns, bet arī viņi, iespējams, aizdomāsies par šīm problēmām.”