Ziņas

Sabiedrība

Sākt var arī ar mazumiņu

Saimniecības vadība ģimenes rokās. Brāļi Valts un Jānis Grasbergi pie atpazīstamā “Zilūžu” mikroautobusiņa.Foto: Monika Sproģe

Septiņi hektāri lauksaimniecības zemes un divas slaucamas govis – tādi bija Kocēnu novada Bērzaines pagasta zemnieku saimniecības “Zilūži” pirmsākumi, kad to 1993. gadā nodibināja Jāņa Grasberga vecāki. Saimniecības darbībā iesaistoties visai ģimenei, izmantojot valsts atbalsta iespējas, saimniecība pamazām attīstījusies. Pašlaik “Zilūžos” ir 200 slaucamas govis, 850 hektāri zemes, audzē lopbarību un graudus. Šogad “Zilūži” ir Zemkopības ministrijas balvas “Sējējs” ieguvēji, tāpēc “Druva” brauca lūkot panākumu atslēgu.

Daļu saražotā piena saimnieki pārstrādā un realizē, paši piegādājot klientiem. Uz šādu piena realizācijas pieeju saimniekus pamudinājusi iepriekšējā piena krīze, kas bija 2008. gadā. “Toreiz realizējām tikai svaigpienu. Apbraukājām mājas un iepildījām pienu pircēja traukā. Ģenerējot idejas, piena pārstrāde man vienmēr likusi lauzīt galvu. Pašlaik paši gatavojam arī saldējumu, biezpienu, krējumu, jogurtu, kefīru, sviestu ar garšām un bez piedevām,” saka saimnieks Jānis Grasbergs, bet viņa brālis Valts piebilst: “Pirmie maršruti bija pa mīļākajām vietām uz Viļķenes pusi, Vecpiebalgu, bet tagad “Zilūži” aptver visu Vidzemi un iesniedzas arī Rīgā. “Zilūžu” saimniecībā viss sākās ar kodoliņu, proti, mums pašiem, bet tagad saimniecībā nodarbināti 29 cilvēki.”

Taujājot, kas var palīdzēt piensaimniekiem šajos grūtajos laikos, Jānis saka, ka tieša palīdzība nebūs nosaucama, jo viss atkarīgs no katras saimniecības apstākļiem: “Šis gads bija raksturīgs ar to, ka cieta gan graudu, gan piena nozare, parasti ir vai nu viens, vai otrs. Piensaimniekiem klasiski iesaka paplašināt vēl kādu blakus nozari, un tā parasti ir graudkopība. Vienmēr tā ir bijis – ja ir augsta piena cena, tad graudkopībā zema, un otrādi. Domāju, ka mūsu zemniekiem jātiecas uz to, lai maksimāli samazinātu pašizmaksu, par kādu var saražot graudu un piena tonnu. Uz pasaules tirgus fona mūsu pašizmaksai ir jābūt zemākai, jo mums ir zemākas darba resursu, degvielas un elektrības izmaksas, arī zemes resurss mums ir lētāks nekā ārzemēs, un tā ir mūsu lauksaimnieku priekšrocība. Latvijā piena pašizmaksai būtu jābūt mazākai par 25 centiem par kilogramu, un pie šādiem apstākļiem pasaules biržas piena cenu kritumam mūs nevajadzētu skart.”

Pēc Grasbergu domām, piena krīze, kas sākās pirms diviem gadiem un tagad beidzas, jo ir cenu kāpums, bija vairāk politiski izraisīta embargo dēļ ar Krieviju, jo mūsu apvidus strādāja uz austrumu kaimiņa pusi: “Ne tik daudz mēs paši tirgojām pienu uz Krieviju kā ķēdīte: mēs vedam uz Lietuvu, Lietuva uz Poliju un Polija uz Krieviju. Tiklīdz Krievijas tirgus aizvērās, ārzemju pārstrādātājiem mūsu pienu vairs nevajadzēja. Vietējā tirgū pienu nebija, kur likt, un tirgus uz Eiropu mums nemaz nebija veidots. Cena nokrita zem Eiropas cenas, kas vienubrīd bija 28 centi, mums tobrīd 16 centi. Tas ietekmē arī pārstrādes uzņēmumus, kas ir ieinteresēti paņemt vienā punktā pēc iespējas vairāk piena. Līdz ar to mazām saimniecībām vairāk jādomā par kooperāciju. Arī mēs, dienā saražojot sešas tonnas piena, skaitāmies maza saimniecība. Tātad nedaudz vairāk par divām tonnām piena mēs pārstrādājam un realizējām tiešā tirgošanā, bet pārējās četras tonnas nododam Lauksaimniecības pakalpojumu piensaimnieku kooperatīvai sabiedrībai (LPPKS) “Piena loģistika”, kuru 2015. gadā nodibināja 13 zemnieku saimniecības, kuras nodarbojas ar piena ražošanu.”

Brāļi Jānis un Valts uzskata, ka trīs lieli kooperatīvi uz visu Latviju ir īstā zelta atslēga, kā Latvijas zemniekam neiekļūt no vienas krīzes nākamajā. “Pašlaik ir aptuveni 90 mazi piena kooperatīvi, kas ir ļoti daudz. Savā saimniecībā mācāmies no ASV pieredzes, jo Eiropa ir pieradusi pie subsīdijām, līdz ar to arī pašizmaksas ir palaistas pašplūsmā. Amerikā subsīdiju nav- piens jāsaražo par tirgus cenu, bet mums piemaksā septiņus centus par kilogramu, un, ja mēs ar to vēl nevaram saražot, tad mēs nemākam saražot, tur tā bēda. Ja Latvijā darbotos tikai trīs lieli kooperatīvi un mēs pienu nodotu ar to starpniecību,savukārt pārstrādes uzņēmumi slēgtu līgumus ar kooperatīvu, kā tas notiek ar graudaudzēšanu, tad tirgus nebūtu tik mazs un saskaldīts. Tagad pārstrādātāji no ražotājiem vāc pa tonniņai graudu, pienu, kāds vēl diņģējas par cenām-tas viss prasa resursus. Manuprāt, pirkšanas – pārdošanas procesam jānotiek elektroniski un maksimums piecu minūšu laikā. Ar tādu pieeju mēs samazināsim pašizmaksu. ASV viens kooperatīvs dienā savāc precīzi visas Latvijas piena apjomu, un tur nelielā būdiņā sēž divi cilvēki: viens, kas koordinē, kur pienu vest; otrs – no kurienes vest. Savukārt mums pie katra mazā kooperatīva ir biroja ēka. Protams, mēs esam jauni. Atjaunotās Latvijas vēsture ir tikai 25 gadus jauna, kamēr ASV 200-300 gadu sena pagātne. Mēs vēl būvējam, ceļam, veidojamies, tāpēc arī tas jāiekļauj pašizmaksā, bet mācīties vajag. Katrā ziņā ,ja esi mazs, tad jāatrod sava niša. Ja vēlies industriāli strādāt, tad strādā ar 500 govīm vai arī domā kaut ko interesantu. Ar 50-100 govīm grūti dabūt zemu pašizmaksu,” bilst Jānis.

Pavisam saimniecība realizējusi 12 ES līdzfinansējuma projektus, un saimnieki atzīst, ka saistības ar bankām ir lielas. Visas ēkas un traktortehnika iegādāta, pateicoties projektiem, kas arī domāti izaugsmei. “Līdz 2020. gadam maksimāli jāapgūst projekti, kas paredzēti izaugsmei, jo pēc tam visas ES dalībvalstis spēlēs pēc vieniem noteikumiem un Latvija jau vairs nebūs jaunpienācēja, skaitīsimies vecā dalībvalsts, piepulcēsies jaunas, tad mūsu uzdevums būs palīdzēt tām,” tā Jānis.

Taujāts, kā nodrošināt lauksaimniecības nozares turpmāko attīstību, Jānis atbild: “Viss sākas no jebkura ierindas pilsoņa, kas ieiet veikalā, – cik mēs esam nacionāli? Mēs lamājam valdību, ka veikala plauktos pieejama Polijas prece, bet tirgus tā darbojas: ir pieprasījums, ir piedāvājums. Salīdzinot cenas veikala plauktos, vietējais iedzīvotājs izvēlas citas valsts preci tikai tālab, ka tā bijusi par diviem centiem lētāka. Tātad viņš sevi pārdeva divu centu dēļ, atbalstot ārzemju ražotāju. Ja mēs ar savu pienu gribētu iespraukties Somijas tirgū, mēs izgāztos, jo somi mūsu pienu nepirktu. Viņi ir ļoti nacionāli noskaņoti. Tāda attieksme jāpanāk arī savā valstī, tad būs, kas ražo un kas atbalsta vietējo ražotāju.”