Ziņas

Sabiedrība

Sajūtas sauc atpakaļ

CIEMOS. Čīliete Mariana Vega Drogueta pēc 17 gadiem ar savu vīru Leonelu Olguinu Gonzalesu atgriezās Cēsīs, lai parādītu vīram, kāda izskatās pilsēta, par kuru viņa tik daudz runā. Foto: Monika Sproģe

Čīliete Mariana Vega Drogueta, kas 2001. gadā starptautiskajā apmaiņas programmā ieradās Cēsīs un gadu mācījās Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts
ģimnāzijā, atkal viesojas Cēsīs.

Mariana atklāj, ka toreiz Cēsīs tik ļoti paticis, ka nemaz negribējusi doties prom. “Daudz sapņoju, kad pabeigšu skolu Čīlē, pēc iespējas ātrāk atgriezīšos Latvijā, bet dzīve ir dzīve. Kad atgriezos dzimtenē, pēc gada man piedzima dēliņš, un sākās citas rūpes, jo puiku audzināju viena. Tagad Nikolasam ir 16 gadu. Mēs ik pa laikam domājām, kā salāgot apstākļus, lai atbrauktu uz Cēsīm. Kad Čīlē ir vasara un atvaļinājumu laiks, te ir ziema, cilvēki dzīvo telpās, un ārā nav diži daudz ko darīt,” stāsta Mariana.

Kad Nikolasam bija desmit gadu, viņa satika Leonelu Olguinu Gonzalesu un izveidoja ģimeni. Mariana stāsta: “Kopā esam jau sešus gadus. Esmu viņam stāstījusi par saviem piedzīvojumiem Cēsīs. Aizbraukt uz štatiem, pavadīt brīvlaiku Karību salās- tā mums ir ikdiena. Tas neprasa lielu naudu, bet, lai atlidotu uz Ei­ropu, uz Latviju, nepieciešama rūpīga plānošana. Man prieks, ka vīrs bija ieinteresēts redzēt, kāda ir Latvija un kādas izskatās Cēsis, par kurām tik daudz stāstu, tāpēc mēs četrus mēnešus plānojām ceļojumu. Pētījām un uzmanījām aviobiļešu cenu atlaides, līdz nolēmām paceļot arī pa citām Ei­ropas valstīm. Savu trīs nedēļu garo ceļojumu izvēlējāmies beigt Cēsīs. Tā nu tagad esam te, un varu skaļi teikt, ka mans sapnis ir piepildījies.”

Čīliete saka, ka 17 gadu laikā Cēsis ir ļoti izmainījušās: “Sā­kumā nevarēju atrast autoostu, maldījāmies pa tirdzniecības centru, nesaprotot, ka esam veikalā. Toreiz tāda iepirkšanās centra nemaz nebija, tikai vēlāk sapratām, ka autoosta ir vēl uz priekšu. Ir pāris ēku, pēc kurām orientējos, ja ne ielās, tad virzienā. Visvairāk pārsteidza tirgus laukums un Cīrulīšu iela, tā ir apbūvēta. Pil­sētā ir skaisti nobruģēti celiņi, viss izskatās citādi, taču es neesmu vīlusies. Ierados, lai sajustu un izbaudītu tās pašas sajūtas, kādas manī bija pirms 17 gadiem. Un, neskatoties uz to, ka pilsēta izskatās citādi, esmu priecīga un joprojām izjūtu to pašu, ko tolaik. Šīs emocijas, ko glabāju, neradīja tikai pilsēta, bet arī cilvēki. Nevaru aprakstīt, cik laimīga jūtos, ciemojoties pie Anitas Bukejas, satiekot savus draugus un savu latviešu valodas skolotāju. Paviesojos arī ģimnāzijā. Skola ir pārveidota, visas klases izskatās citādi, izņemot vienu, un tā klase mani apbūra, jo telpā mājoja tā pati smarža, ko atceros.”

Mariana apgalvo, ka, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, Latvija un īpaši Cēsis ir tūristiem drošs un draudzīgs galamērķis. “Tāpat negribu piekrist tam, ka latvieši ir atturīgi, vēsa tauta. Pilnīgas muļķības!” viņa saka. ”Vietējie ir ļoti atsaucīgi un pretimnākoši. Man gan jāatzīstas, ka Čīlē ir ārkārtīgi skaista daba. Mums ir kalni, ledāji, ūdenskritumi, vulkāni, paradīzes pludmales, pat tuksnesis, tāpēc es nevaru teikt, ka mani kaut kā īpaši saistītu Latvija kā tūrisma galamērķis, kā valsts, kurā sau­le spīd citādi. Tagad ar Leonelu un Nikolasu dzīvojam Santjago. Arī tur ir skaisti, bet mani uz Latviju atveda atmiņas un izjūtas. Es toreiz biju iemīlējusies, arī tam bija sava loma. Manā sirdī vienmēr būs atvēlēta vieta Latvijai. Kaut kādā mērā šī sajūta ir tik stipra, ka varu teikt – šī valsts ir mana otrā dzimtene.”
Čīle ir viena no jaunajām labklājības valstīm, un, tāpēc ka ir labvēlīga tās uzņēmējdarbības vide un attīstīts lauksaimniecības produktu eksports, valsts atrodas visai augstā vietā pēc Ekono­miskās Sadarbības un Attīstības organizācijas (OECD) rādītājiem. Mariana saka, ka viņa dzimusi Čīles ziemeļos, Ikikes pilsētā, taču, neskatoties uz skaistajiem dabas resursiem, kādi ir viņas dzimtenē, nekas nenāk viegli. “Čīlē cil­vēki ļoti smagi strādā. Daudzi pat strādā bez atvaļinājuma. Dzī­ves līmenis tikai rādītājos izskatās labi, realitātē daudzi dzīvo zem vidējā līmeņa. Pašlaik sastopamies ar emigrācijas problēmām, jo Čīlē ieceļo kolumbiešu darbaspēks. Konkurence padara dzīvi stresa pilnu. Tagad pusotru gadu dzīvoju Santjago. Ikiki salīdzināt ar Santjago ir tāpat, kā salīdzināt Rīgu un Cēsis. Dzīves temps ir pilnīgi atšķirīgs. Tomēr, staigājot pa Cēsu ielām, nevarēju saprast, kur palikuši cilvēki. Kādreiz ieliņas bija pilnas, tagad- klusums. Man stāstīja, ka daudziem trūkst darba, ir mazas algas un cilvēki devušies uz ārzemēm, bet, neskatoties uz to, jūs esat daudz labākā situācijā nekā, piemēram, Čīles un Meksikas iedzīvotāji. Čīle ir viena no piesārņotākajām vietām Latīņamerikā. Mēs cīnāmies ar smogu, ar neprognozējamiem laikapstākļiem, cunami, piesārņotu augsni, daudzos reģionos trūkst ūdens un to nevar dzert tāpat vien, no krāna. Mums par ūdeni jāmaksā liela nauda. Leonels bija šokā, kad es Latvijā uzpildīju ūdens pudeli no avota. Viņš krita panikā, jo domāja, ka saindēšos un nomiršu. Nā­cās viņu mierināt un paskaidrot, ka Latvijā ir tīra daba un ar mani nekas ļauns nenotiks. Tā ir liela vērtība. Kamēr jums ir ūdens, jūs esat glābti. Tīrs gaiss, labs ūdens, meži – tās ir lietas, kuras naudā nevar novērtēt,” atvadoties uzsver Mariana.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *