Ziņas

Sabiedrība

Šajā procesā nedrīkst kļūdīties

To, ka latviešu amatnieki visu var dabūt gatavu, “Druva” pārliecinājās, uzzinot, ka Cēsīs top mūzikas instrumenti. Gada nogalē “Druva” rakstīja par projektu “Ritums”, kurā iesaistījās Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskola un Cēsu Profesionālā vidusskola, gatavojot un mācoties spēlēt dažādus sitamos instrumentus jeb perkusijas. Galveno virsvadību no amatniecības puses turēja arodapmācības skolotājs Mārtiņš Jurciņš, kurš, kā izrādījās, jau vairākus gadus interesējies par instrumentu izgatavošanu un interesi realizējis reālos darbos.

Viņš stāsta, ka viss sācies pirms dažiem gadiem, kad kāds audzēknis izteicis vēlmi

izgatavot ģitāru: “Centos atrunāt, sakot, ka būs grūti, sarežģīti, taču viņš mierā nelikās, līdz piekritu. Man gribas pašam visu apgūt, lai varētu palīdzēt citiem, tāpēc sāku meklēt informāciju.

Tagad tīmeklī var atrast visu nepieciešamo, meklējot informāciju par ģitāru, sitamo instrumentu izgatavošanu, “Youtube” kādas 300 stundas esmu pavadījis.”

Stāstot par ģitāru gatavošanu, viņš saka, ka četras esot uztaisījis, šis process labi zināms, bet, visticamāk, tālāk neiešot. Arī tāpēc, ka ģitāras ir ļoti izplatītas, tur viss atkosts. Pēdējā laikā, pateicoties minētajam projektam, M. Jurciņš iedziļinājies perkusiju būvē.

“Pirms pāris gadiem atnāca kāds muzikants pasūtīt “putnu būri”. Sākumā nesapratu, kas tas ir, līdz noskaidrojās, ka viņš runā par kahonu. Vienu uztaisīju, to novērtēja labu esam, sekoja vēl pasūtījumi. Tā solīti pa solītim gāju uz priekšu, un nu jau pāris kahoni izgatavoti pēc Riharda Zaļupes pasūtījuma, kā smejos, – pirmie profesionālie instrumenti,” saka M. Jurciņš.

Sākumā bija kahoni, projekta laikā tapa arī džambas, koka kongas, bongo bungas.

“Man tas ir izaicinājums, pārbaudījums. Kad jautā, kāpēc to daru, atbildu, ka krēslu un galdu uztaisīt māku, bet šīs ir lietas, ko interesanti apgūt. Katrs jauns instruments liek atrast informāciju un meklēt risinājumus tā izgatavošanai. Man gribas parādīt mūsdienu tehnoloģiju iespējas. Teiksim, džambas Āfrikā veido no bluķa. Vasarā tos sagatavojām, mēģinājām izzāģēt, taču sapratām, ka mūsu zināšanas par vāju, jo bluķi sāka plaisāt. Ņēmām talkā mūsdienu tehnoloģijas, salīmējām no izliektām līstēm. Muzikantiem patika, un pierādījās, ka skaņu mūsdienu tehnoloģijas neietekmē,” stāsta meistars.

Visam paši gājuši cauri, locījuši stīpas, lai var uzstiept ādu. Nācies mācīties, kādas ādas labāk der, jo katrai savs skanējums. Pasūtījuši dažādas, nācies apgūt arī skūšanas iemaņas, lai ādas attīrītu no vilnas. Arī tur nācies atrast pareizo risinājumu, veikt uzlabojumus skuvekļos.

Perkusionisti īpaši pārsteigti par Cēsīs radītajām koka kongām. Mārtiņš stāsta, ka šis instruments esot

viņa iniciatīva: “Redzēju internetā, nolēmu pamēģināt. No izgatavošanas viedokļa nav nekas sarežģīts, līdzīgi kā koka alus kausiem. Foršā skaņa, ko novērtēja muzikanti, iegūta, pateicoties mūsu izgudrojumam. Ja liktu gatavo saplāksni, nebūtu tik labi, tāpēc paši salīmējām. Sākumā virsma gan nebija pārāk izturīga, meklējām citus risinājumus, nu esam atraduši vēl kādu, ko šobrīd neatklāšu, jo jāpārliecinās, vai tas piemērots.”

Izgatavošanas procesā iesaistās arī skolas audzēkņi. Meistars atzīst, ka katrs izgatavotais instruments ļauj spert soli uz priekšu, lai nākamais būtu vēl labāks: “Vairs nevar apstāties, tas āķis ļoti dziļi ieķēries. Mūsu doma nav gatavot vairumā, bet meklēt interesantākus risinājumus, ievērojot konkrētā mūziķa vajadzības.

Gribu parādīt, ka instruments, lai tas būtu smuks un kvalitatīvs, jātaisa amatniekam. Muzikantam ar to nav jānodarbojas, viņam jāspēlē. Ir labi, ja viņš tepat blakus, tad viens otru varam papildināt. Izveidojusies laba sadarbība ar audzēkni Rihardu Valteru, kurš nedaudz muzicē, gatavo instrumentus. Es varu pastāstīt, kā izgatavot smukāk, labāk, nepazaudējot koka īpašības, viņš sniedz savus ieteikumus skaņas uzlabošanai. Šāds kopdarbs ir rezultatīvs.”

Kas mūzikas instrumentam primārais – izskats vai skaņa? M. Jurciņš norāda, ka noteikti galvenā ir skaņa. Muzikants nesāks vērtēt izskatu, viņš vispirms pamēģinās. Ja labi skan, vien tad skatīsies vizuālo. Var uztaisīt īpaši nostrādātu kahonu,

bet, ja blakus būs vienkāršs, kas skanēs labāk, muzikants izvēlēsies to.

“Ja abi instrumenti skanēs vienlīdz labi, tad svarīgs vizuālais, un es gribu salikt kopā abas šīs iespējas,” saka M. Jurciņš. “Mūzikas instrumentu būve tas pats darbs ar koku vien ir. Tikai te nedrīkst kļūdīties. Ja kļūdīsies, instruments neskanēs. Ja skapim pieļausi nelielu kļūdu, varbūt nedaudz sliktāk vērsies ciet durvis, bet tas funkcionēs. Ja instruments neskanēs, tur neko labot nevarēs. Šajā darbā esmu sapratis, ka steigties nedrīkst. Ja jūti, ka ir steiga, labāk nolikt malā un pabeigt rīt. Steigā vienmēr var pieļaut kļūdas.”

Meistara rokās tapusi arī pirmā kokle, pie kuras vēl pēdējie darbi, tad varēšot nodot testēt. Arī tas viņam ir kā izaicinājums, jo Mārtiņš uzskata, ka kokļu būvē Latvijā gadu desmitiem nekas nav mainījies: “Esmu papētījis Somijas pieredzi, viņiem arī ir līdzīgi instrumenti – kanteles. Tur līmenis vizuālajā un tehniskajā izpildījumā krietni pārspējis mūs, jo viņi nav stāvējuši uz vietas, bet centušies iet līdzi laikam. Mans mērķis parādīt mūsdienīgās amatniecības iespējas, proti, ka labu rezultātu var panākt, izmantojot tehnikas dotās iespējas. Man iebildīs tie, kuri etnogrāfiskās kokles grebj ar rokām. Piekrītu, ka paštaisīts instruments katram skanēs vislabāk, taču ir daudzas lietas, ko var panākt, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas.”

Jānis Gabrāns