Ziņas

Sabiedrība

Saimniekošanai met mieru

Zemnieki. Drustu pagasta "Ozolnieku" kūtī govju ir aizvien mazāk. Ruta un Kārlis Podnieki ar pašu izaudzēto Vildi.Foto: Sarmīte Feldmane

“Esam nolēmuši beigt saimniekot,” saka Drustu pagasta zemnieku saimniecības “Ozolnieki” saimnieks Kārlis Podnieks, kuram jau 75. rudens, un piebilst, ka spēka vairs nav. Saimniece Ruta paskaidro, ka ar šo domu centušies sarast gadus divus. Vēl saimniecībā ir 13 slaucamas govis, pavisam nesen bija 25. “Ganāmpulks izaudzēts labs, gadiem veidots. Bet tik mazu pārdot nevar, tie, kuri būtu pircēji, grib lielāku. Lēmumu pieņemt palīdzēja arī tas, ka piena iepirkuma cena nokritās, atrast strādnieku, kuram var uzticēt lopus, nav iespējams. Mazdēli palīdz siena sagādē, bet arī viņiem nav laika,” pastāsta Ruta Podniece un uzsver, ka siens šai ziemai sagādāts, par to bēdu nav. Bet pamazām vien slaucamo govju skaits tiks samazināts.

Ruta un Kārlis Podnieki ir pirmie, kuri Drustu pagastā izveidoja savu saimniecību. Pavisam drīz saimniekošana un tas, kāds bija sākums, būs tikai atmiņas.

70.gados Podnieku ģimene ar četriem bērniem ienāca bezsaimnieka mājā “Ozolniekos”. Kārlis turpat kūtī, ko savulaik kopsaimniecība bija cēlusi kā cūku fermu, kopa telītes. Kad gaisotne kopsaimniekošanā pamainījās, abi ar Rutu audzēšanai nomā paņēma ap 120 telīšu. Izaudzēja, pārdeva sovhozam. Kad Latvijā zemniekiem sāka dot zemi, arī viņi nolēma – strādās paši. Sāka veidot ganāmpulku.

“Sākums ļoti grūts, kad paņēmām telītes nomā, citiem tas nemaz nepatika. Meta dzelžus tīrumā, sasprauda metāla mietiņus, tīrumu pļāvu raudādams. Tā gribēja pierādīt, ka kolhozam jābūt, uz mums skatījās kā uz budžiem. Kad jau gadu nostrādājām, arī citi sāka veidot saimniecības. Tad bija lielā plēšanās par tehniku, lopiem. Cik no tiem, kuri sāka, vēl turpina? Lielo fermu vairs nav,” pārdomās dalās Kārlis. Podnieki visas saimniecības ēkas atpirka no kopsaimniecības, laimējās dabūt tehniku, daudzus lūžņus pats saremontēja. Kā pirmie zemnieki “Ozolnieku” saimnieki ar rajona atbalstu dabūja traktoru un kombainu.

“Pa šiem gadiem pamazām vien paplašinājām saimniecību. Sākumā audzējām arī graudus, malām govīm, bet kombinētā lopbarība tomēr kas cits, tas uzreiz izslaukumos redzams,” bilst Kārlis, bet Ruta pastāsta, ka patlaban ganāmpulkā ir tikai Holšteinas sarkanraibās govis, bijušas arī melnraibās, bet tās mūsu apstākļiem nav īsti piemērotas, rodas problēmas ar kājām. No Latvijas brūnajām saimniecībā atteikušies jau sen.

“Visu laiku esam saimniekojuši bez banku kredītiem, neesam arī projektos izmantojuši Eiropas naudu. Ja kaut kam pietrūka, mums ir Zosēnu krājaizdevu sabiedrība, labs atbalsts ir arī kooperatīvs “Piebalga”, kam pārdodam pienu. Vairāk par pieciem tūkstošiem eiro nekad neņēmām, tā, lai gadā var atmaksāt. Viss, kas nopelnīts, ieguldīts saimniecībā. Vienīgā peļņa ir platībmaksājumi, cik saņemam par pienu, tik atdodam govīm atpakaļ,” stāsta Ruta.

Saimnieks palepojas, ka saimniecībā ir viss, lai saimniekotu, tehnika sagādāta. Savulaik uzcelta arī trīsstāvu ēka, kurā ir gan remontdarbnīca, gan klēts. “Lauksaimniecība ir grūta. Ar prātu gribētos darīt, bet spēka nav. Produkcijas iepirkuma cenas tā mainās, ka neko nevari paredzēt. Izputējuši pa šiem gadiem neesam,” saka saimnieks un piebilst, ka visus šos gadus nav bijis nevienas svētku dienas vai brīvdienas. “Visu mūžu tā strādāts. Nevienam to nenovēlu,” saka zemnieks.

Vienīgais, par ko Ruta un Kārlis uztraucas, kas apsaimniekos zemi. Tā kā pašiem mantotas zemes nebija, visa pirkta. “Pie mājas ir tikai ganības. Zeme bija jāpērk, tīrumi ir tālu,” stāsta Ruta. Vecāki gandarīti, ka vecākais dēls Dairis arī saimnieko, audzē gaļas lopus. “Pārējie bērni redzēja, kā jāstrādā, izvēlējās citas nodarbošanās. Mazbērni, cik var, palīdz,” stāsta Ruta, bet Kārlis piebilst, ka diemžēl ar katru gadu Drustos ir aizvien vairāk neapsaimniekotu lauku. Tāpat tukšu māju.

“Kad vairs nebūs saimniecības, varēšu pasēdēt pie dīķa,” saka Kārlis. Tā kā tīrumi kalnaini, gravās ierīkoti dīķi, tie aizņem ap astoņiem hektāriem. “Tās gravas nevar apstrādāt, vismaz ir dīķi. Peļņas no tiem nekādas. Zivju audzēšana ir nopietna nodarbošanās. Tam nav bijis laika. Ja zivis kārtīgi baro, tās ir dārgas, bet pircēju nav,” domās dalās drustēnietis. Rutai aizraušanās ir puķes, īpaši tuvas ir dālijas. Rudeņos pie mājas tās zied jo krāšņi. “Vasarā jau darāmā netrūks. Vēl arī siltumnīca. Ziemā tā diena būs gara. Kūtī nebūs neviena lopa, neatstāsim nevienu govi,” saka “Ozolnieku” saimniece un piebilst, ka no tiem zemniekiem, kuri sāka saimniekot līdz pārmaiņām, strādā aizvien mazāk. “Labi, ja bērni turpina, bet arī tādu nemaz nav tik daudz,” domas izsaka Ruta Podniece.