Daiga, iznākusi uz mājas kāpnītēm, sagaida ar kārtīgu rokas spiedienu. Ejam telpās un apsēžamies mājā pie liela saimes galda, pēc neilga laika sarunā iesaistās arī Andris. Saimniece stāsta, ka savulaik izmēģināta cūkkopība, sekojusi piena lopkopība, jo sivēnu dēļ nācies turēt vairākas govis, tad roka iemēģināta mājputnu un kartupeļu audzēšanā, visbeidzot palikuši pie aitkopības.

Vizītkarte

• Cēsu novada Vaives pagasts, bioloģiskā saimniecība “Pauči”
• Saimnieko Daiga un Andris Oši
• Lauksaimniecībā apstrādājamā zeme – 50 hektāri
• Saimniecībā audzē aitas,
  liellopus, mājputnus un arī
  kartupeļus

Pašiem tika cūku astes un ausis

“Savulaik mamma audzēja cūkas. Ilgi vārdoja, lai paņemu vienu sivēnmāti, kamēr pierunāja. Bet pavisam drīz kur viena, tur arī otra. Beigās mums jau bija 13 ‘Latvijas baltās’ sivēnmātes un kuilis. Par pieprasījumu nesūdzējāmies – cilvēki pirka gan gaļu, gan sivēnus. Dažbrīd rinda izveidojās pēc vēl nedzimušiem sivēniem. No gaļas pašiem pāri nekas nepalika, no cūkas ēdām ausis, galvas un astes. Vienos Ziemas­svētkos nolēmām, ka ceturtdaļu liemeņa paturēsim sev, taču tieši svētku dienā pagalmā ieripoja mašīna, mājā ienāca vīrietis un teica – zinu, ka jums ir gaļa. Ja viņš nebūtu braucis no Siguldas, neapžēlotos, bet, tā kā cilvēks mērojis tādu ceļu, atdevām savu tiesu un atkal palikām pie astēm,” smejas saimniece.

Daiga stāsta, ka visas saimniekošanas zinības pie viņas nonākušas caur puniem un zilumiem, bet tas piederas pie lietas, taču latviešiem esot tāds niķis, ja vienam tā lieta aiziet, tad citi arī grib, un tā ir ar visu. Arī Oši cūkaudzēšanā pārdzīvojuši četras krīzes, līdz stingrākas kļuvušas labturības prasības, izrādījās, ka tik daudz cūku vairs nebija, kur turēt. Ganāmpulku likvidēja.

Vistas un kartupeļi neatmaksājās

Taču saimniekpāris neprot sēdēt bez darba, drīz vien vietā nāca 300 vistu saime. “Neviena saimnieciskā darbība nav iedomājama bez ieguldījumiem. Dzīvojam skaistā, dabiskā vidē, un tas nozīmē, ka arī plēsēju netrūkst. Žogam jābūt tādam, lai pie putniem netiek ne vanags, ne lapsa,” saka Daiga. Oši saimnieko bioloģiski, tāpēc, pielāgojot mājputnu ēdienkarti bioloģiskām prasībām, saimniece tiem devusi kartupeļus, kviešus un auzas, maluši zirņu miltus, bet labai dējībai nepieciešama arī kombinētā spēkbarība, un ar to bijis problemātiski. “Turklāt Latvijā pirkt cāļus izrādījās riskanti. “Ienesām ganāmpulkā vistu iesnas. Putni sāka šķaudīt un smakt, izlēmām pēc cāļiem braukt uz Lietuvu. Ņēmām tieši no inkubatora. Bio­loģiski audzētiem cāļiem pirmajai ēdienreizei jābūt bioloģiskām prasībām atbilstošai. It kā viss būtu labi, bet ziema vai vasara, olu maz. Nolēmām, ka arī vistu turēšana neatmaksājas.”

Līdztekus vistām saimnieki izmēģinājuši cietes kartupeļu audzēšanu, ražu pārdodot pārstrādes uzņēmumam “Aloja Starkelsen”, taču Andris vēl tagad pikts, saka, ka kartupeļu brāķēšana esot pārspīlēta, par labu cietes ražotājam. “Pirms sešiem gadiem mums, zemniekiem, teica: “Izaudzējiet 20 tonnas kartupeļu no hektāra, un tad viss sāks atmaksāties. Tagad mēs novācam 20 tonnas no hektāra, bet, kaut viss sadārdzinās, cena par kartupeļiem tā pati. Pēdējo piecu gadu laikā degvielas cena palielinājusies par 40 centiem litrā, traktortehnikas rezerves daļām cenas augstākas par 40 – 50 procentiem. Zemniekiem maza pretimnākšana.”

Aitas palīdz izskaust latvāņus

Pašlaik Ošu ģimene palikusi pie aitu audzēšanas. Kad Priekuļos bioloģiski strādājošajiem zemniekiem bijis seminārs, kādam klausītājām bijusi interese par projektiem aitkopībā. “Mēs tā paklausījāmies, un dēls saka – varbūt paņemam aitas. Uzrakstījām projektu un sākām ar 48 aitiņām, tagad ir 200. Ganāmpulkā ir gan ‘Latvijas tumšgalves’, gan ‘Me­rino’, ‘Il de France’ un ‘Šarole’. Raibs pulciņš sanācis. Audzējam tikai gaļai, taču galvenais, kāpēc sākām turēt aitas, bija cīņa ar latvāņiem. Aitas nesmādē neko, bet latvāņi tām garšo īpaši labi. Pļavā, kur latvāņi auga gadu no gada, vīrs visādi cīnījās – ara, pļāva, ko tik ne -, bet aitas šo problēmu sezonas laikā atrisināja. Tagad latvāņu platības samazinājušās par 70 procentiem,” saka Daiga.

Ne reizi vien sev esmu uzdevusi jautājumu -kāpēc jēra gaļa tirgošanā tik dārga, ja pie cūkām un piena lopiem, šķiet, divas reizes lielāks darbs. Andris saka: “Mēs dzīvojam pārāk tīrā vidē. Pa­teicoties tai, ir liela provokācija, ka dzīvnieki ievadēs ar parazītiem, un aita pret parazītiem ir ļoti uzņēmīga. Saimniekojam bioloģiski, tātad bez ķīmijas, un šī cīņa ir nebeidzams stāsts. Aitkopim jābūt pacietīgam un ar zināšanām veterinārijā, daudz jāapgūst pašam, jo Lauksaimniecības universitāte nav spējīga sagatavot sīklopu speciālistus. Tas, ka aita ir mazprasīgs lops, ir vieni maldi. Agrāk aitām deva sienu, miltus, vasarā zāli. Reiz dzirdēju senu atziņu, ja aitai ziemā paredzēti 200 kilogrami siena, tad pavasarī lopiņu varēs izvilkt caur ratu spieķi, un tā arī ir. Ar tādu knapu ēdienkarti nepietiks, vajag daudz un labi. Tomēr jāpiekrīt, ka pie aitas nav jābūt visu laiku klāt, ja tai sagādāts viss nepieciešamais, var arī uz pāris dienām aizbraukt ekskursijā. Pie liellopiem tomēr esi vairāk piesaistīts. Jēra gaļa dārga, ieguldījumu daudz, bet no aitas tīrais gaļas iznākums tikai 47 procenti, kaut gan tas atkarīgs no šķirnes. Faktiski jārēķinās, ka lauksaimniecībā pilnīgi katrā jomā ir ieguldījumi, smags darbs un sezonalitāte. Ja saimnieks ieguldīto nevar atpelnīt, tad nav jēgas kaut ko darīt. Cīnās visi, gan lielsaimnieki, gan mazās saimniecības, bet domāju, mazo laukos drīz vairs nebūs. Uz to mēs ejam.”

Lai gan saimnieks saka, ka darba pilnas rokas un nav, kad galvu pacelt, Daigai padomā jaunas ieceres. Tagad saimniecībā ir divas grūsnas gaļas govis, tām jāatnesas kuru katru brīdi. Andris jau smej, ka tā viņam ir maksa par desmit gadus jaunāku sievu, kurai enerģijas pār pārēm, bet Daiga mīļi iedunkā vīram sānos un pasmej, ka jauni izaicinājumi abus tikai notur pie jaunības.