Ziņas

Sabiedrība

Sacensību daudz, slēpotāju mazāk nekā citus gadus

Notiek sacensības. Olimpiskā centra “Cēsis” slēpošanas un biatlona komplekss atkal atgriezies sacensību apritē, nodrošinot slēpotājiem teicami sagatavotas distances.Foto: Agris Veckalniņš

Sniegiem bagātā ziema rosina uz aktivitātēm svaigā gaisā,  šoziem slēpošanas cienītāji var izpausties no visas sirds.

Daudzviet pļavās entuziasti izveidojuši slēpošanas trases publiskai lietošanai, kāds sev trasi piemājas pļavā izveido pats, bet, ja ir vēlme pēc kvalitatīvām distancēm, ko var baudīt arī vakarā pie mākslīgā apgaismojuma, var doties uz olimpiskā centra “Cē­sis” slēpošanas un biatlona kompleksu Priekuļos.

Darba dienās tur cilvēki dodas paslēpot savam priekam, fiziskās labsajūtas uzturēšanai, sporta skolas jaunieši – trenēties, bet gandrīz katru nedēļas nogali notiek kādas lielāka mēroga sacensības. Aizvadītajā nedēļā tur slēpošanā sacentās veterāni, šīs nedēļas nogalē Baltijas kausa posms biatlonā, vēl februārī ieplānots Latvijas slēpošanas čempionāta posms.

Olimpiskā centra “Cēsis” valdes priekšsēdētājs Juris Markovs atzīst, ka sacensību šoziem tiešām daudz, īpaši, ja salīdzina ar iepriekšējo sezonu, kad nenotika nekas: “Droši var teikt, ka mūsu mērķis – atgriezties sacensību apritē – ir realizēts.

Sacensību daudz, taču ierindas slēpotāju pieplūdums nav tāds, kā gribētos, kā bijis citus gadus. Te gan iespējami vairāki skaidrojumi. Pirmkārt, sniegiem bagātā ziema ļāvusi daudzviet izveidot slēpošanas trases, ko var izmantot bez maksas. Kaut ko ietekmē arī “zaļais režīms”, tas attiecas uz slēpju nomu, jo daļa aktīvo, kuri gribētu slēpot, nav vakcinējušies, un mēs viņus nedrīkstam apkalpot. Sava ietekme arī sacensībām, jo to laikā distances citiem slēpotājiem ir slēgtas.”

J. Markovs norāda uz vēl kādu šīs ziemas īpatnību, proti, ļoti nepastāvīgajiem laika apstākļiem. Tikai pāris nedēļu nogales bijis tīkams laiks, lai varētu izbaudīt slēpošanu. Pārējās vai nu liels vējš, vai – 25 grādi, vai +5 un lietus, un cilvēki tādā laikā nevēlas darboties ārā.

No slēpotāju, sportistu un tre­neru puses ļoti atzinīgi tiek vērtētas sagatavotās distances. Jau rakstījām, ka kāds treneris tās atzina par labākajām Latvijā. Par to atzinība pienākas slēpošanas un biatlona centra pārvaldniekam Agrim Žurevskim un viņa komandai, jo trašu gatavošana, uzturēšanas darbi tiek veikti gandrīz katru dienu, protams, rūpīgi sekojot līdzi laika prognozei.

Pārvaldnieks uzsver, ka vislielākā atzinība pienākas Rit­varam Zosulim, kurš jau vairākus gadus rūpējas par distanču gatavošanu: “Mums tiešām paveicies, jo atrast tādu speciālistu ir īsta laimes spēle. Latvijā viņu vienkārši nav! Nepietiek, ka māki braukt ar retraku, jāzina, kā to darīt. Turklāt, kā parasti saku, ja to dara naudas dēļ, tas nestrādā. Jābūt nedaudz ķertam uz sniegu. Ritvaram tas ļoti interesē, viņš seko jaunākajām tendencēm sniega ražošanā, distanču gatavošanā, un te redzam rezultātu.”

Slēpot uz kompleksu brauc ne tikai sporta skolas audzēkņi, arī vispārizglītojošo skolu skolēni. Bieži tur sastopami Cēsu Jaunās skolas un citu mācību iestāžu audzēkņi. J. Markovs aicina skolas aktīvāk izmantot iespēju, ka pašvaldība atvēl līdzekļus sniega gatavošanai, trases uzturēšanai: “Zālē vai stadionā vienmēr varēs tikt, bet ziema ir tik gara, cik ir.”

Tuvojoties sacensībām, darba ir vairāk. A. Žurevskis skaidro, ka katrām sacensībām ir savas prasības, arī attiecībā uz distanču garumu, vajadzīgajiem kāpumiem, jāveic arī citi darbi, lai trases atbilstu noteikumiem.    Taču sniega gatavošanu, distanču uzturēšanu arvien vairāk sāk ietekmēt strauji augušās elektroenerģijas cenas, arī degvielas cenu kāpums. J. Markovs norāda, ka šie sadārdzinājumi arvien vairāk liek uzdot jautājumu, kā darboties tālāk: “Ja cenas nemainīsies, nāksies domāt, vai esam gatavi uzņemt visas valsts mēroga sacensības, jo atbalsts no slēpošanas savienības un biatlona federācijām ir niecīgs, lai neteiktu, ka tā vispār nav. Arī Latvijas Olimpiskā komiteja pēdējos divos gados kompleksam nav finansējumu atvēlējusi,    sanāk, ka visas izmaksas jāsedz tikai pašvaldībai. Federācijas pirms sacensībām tikai atsūta savas vajadzības, bet līdzfinansējuma – nekāda, kaut izmaksas, lai augstā līmenī sagatavotu trases, nav mazas. Manuprāt, būtu jāiesaistās visiem, ja gribam, lai sacensības notiek arī pie mums. Ja ne, lielas valsts investīcijas ir kompleksam Madonā, lai viss notiek tur, bet negribam, lai Cēsu Sporta skolas jaunajiem slēpotājiem, biatlonistiem savā trasē nav sacensību. Mājas sajūtai taču ir liela nozīme.”

Katru gadu kompleksa infrastruktūra iespēju robežās tiek uzlabota. Nauda investēta apgaismojuma uzlabošanā, lai mazinātu elektrības patēriņu. Tiek domāts par sniega sagatavošanas tehniku, tam vajadzētu mūsdienīgākas iekārtas, bet tās maksā lielu naudu.

“Un tad ir dilemma,” atzīst J. Markovs, “vai novirzīt naudu sniega tehnikas iegādei,  kaut slēpošanas sezonā ir vien daži mēneši, vai varbūt tomēr investēt, teiksim, Cēsīs, Pūces ielas sporta namā, lai realizētu energoefektivitātes projektu, jo zāles noslogojums ir krietni ilgāks. Domāju,    paies ziema, tad visi tiksies pie sarunu galda, lai saprastu, kuri gatavi iesaistīties, cik gatavi finansēt.”