Ziņas

Sports

Riteņbraucējs ar biatlonista gēniem

Finišā. Sezonas pēdējā SEB MTB seriāla posmā Jānis Bērziņš tautas klasē palika otraisFoto: no velo.lv

Aizvadītās vasaras sportiskās kaislības lēnām norimst, bet sacensību rīkotāji jau domā par nākamo sezonu. Latvijā populārākā kalnu velobraukšanas seriāla “SEB MTB” rīkotāji jau publicējuši nākamā gada provizorisko kalendāru, un, kā ierasts, pirmais posms būs Cēsis – Valmiera. Šajā seriālā piedalās arī daudzi cēsnieki, uzrādot atzīstamus rezultātus.

Ozols stiprāks par Bērziņu

Aizvadītajā sezonā ļoti tuvu uzvarai kopvērtējumā tautas distancē bija cēsnieks Jānis Bērziņš, taču pēdējā posmā uzvaru nācās atdot tukumniekam Jānim Ozolam. Vajadzīgo gandarījumu nesniedza pirmā vieta TM grupā, jo izcelt kopvērtējumu ir daudz vērtīgāk.

“Pirmās vietas svinēšana vēl uz gadu atlikta,” atzīst Jānis Bērziņš un piebilst: “Tiesa, tik tuvu kā šogad tai sen neesmu bijis.”

Sezona sākās labi, pirmajos divos posmos izcīnītas uzvaras, nākamajos divos

– trešā, ceturtā vieta, piektajā posmā atkal uzvara. Gandrīz visu sezonu cēsnieks brauca ar līdera kreklu, bet pēdējā posmā bija tā –, kurš no Jāņiem uzvar, tas pirmais kopvērtējumā. Šoreiz Ozols bija pārāks par Bērziņu.

“Veselības problēmu dēļ nācās izlaist Cēsu posmu, kur reāli varēju uzvarēt, tad pēdējā posmā būtu vieglāk, bet notika,

kā notika. Pēdējais posms bija Tukumā, kas ir Jāņa Ozola dzimtā puse. Pie tam šogad bija smaga, īsta krosa trase. Ja būtu tradicionālā, būtu vieglāk. Ko darīt, nu jau esmu tik tālu no profesionālā sporta, ka sāk patikt vieglākas trases. Tāpēc arī startēju tautas klasē. Treniņiem nevaru atlicināt tik daudz laika, cik vajadzētu. Ja iekrīt brīvs vakars, divas trīs reizes uz kādu stundu, pusotru izbraucu. Tik daudz, lai būtu interesanti,” stāsta J. Bērziņš.

Velobraucējiem, kuri grib sasniegt labus rezultātus, sezona sākas agri, ar treniņnometnēm siltajās zemēs. Nerunājot par profesionāļiem, arī tautas klases 30 – 50 vadošie braucēji pirms sezonas cenšas savākt trīs četrus tūkstošus kilometru, lai labi justos visu sezonu. J. Bērziņš atzīst, ka to atļauties nevar: “Daudzi netic, bet sezonu sāku ar iekrātiem aptuveni 500 kilometriem, kas ir ļoti maz. Man palīdz tas, ka savulaik biju saistīts ar sportu un muskuļiem vajag mazāk pastrādāt, lai sagatavotos nepieciešamajai slodzei.

Ķert adrenalīnu

Jānis Bērziņš neslēpj, ka konkurence tautas klasē arvien pieaug: “Ja pirms dažiem gadiem mēs ar Ozolu tehniski smagākās vietās varējām no citiem aizbēgt un divatā sadalīt pirmo vietu, tagad cīņa pēdējos finiša metros ir starp 10 līdz 15 braucējiem. Līmenis audzis, tāpat kā braucēju treniņu metodes, režīmi, attieksme. No tautas sporta šī tautas klases vadošā grupa ir tālu, viņiem ir profesionāla attieksme. Pret visu, ne tikai treniņiem. Arvien lielāka nozīme arī tehnikai, kurai jābūt augstā līmenī. Svarīga ir katra nianse – riepu izvēle, spiediens riepās, lai ātrumu pārslēdzēji strādā perfekti, jo, tiklīdz kaut kas nenostrādās, zaudēsi sekundes, kas atspēlēsies finišā. Protams, jābūt perfektai braukšanai, lai tehnikas iespējas varētu izmantot optimāli.”

Braucējs norāda, ka tik spēcīgā konkurencē katra kļūda maksā daudz, arī pašam nācies to izbaudīt, taču braukt tādā konkurencē ir interesantāk. Cīņa līdz pēdējiem metriem vairo adrenalīnu, kas ir viens no vilinājumiem sportā.

“Varbūt pēc gadiem būs brīdis, kad SEB maratonā braukšu kaut kur aizmugurē,

savā nodabā pļāpājot ar draugiem. Tagad sevi tur vēl neredzu, gribas uzmīt, būt līderos, vislabāk jau pirmajam,” saka J. Bērziņš.

Sociālajos tīklos varēja noskatīties ar “GoPro“ kameru uzņemtu video, kurā Smiltenes posmu varēja redzēt no J. Bērziņa skatu punkta. Lielā ātrumā pa meža ceļiem, celiņiem, takām, pāri šauriem tiltiņiem, ik pa laikam

kādu apdzenot. Ja jau skatoties asinis stingst dzīslās, kā ir braucējam? Un ja pēkšņi kāds šķērslis?

J. Bērziņš atzīst, ka tad jāļaujas liktenim, jo savākt riteni nav iespējams: “Viss notiek tik zibenīgi, ka ietekmēt neko nevar. Protams, bijuši kritieni, bet no tā nav iespējams izvairīties. Tāpēc svarīgi pirms sacensībām iepazīt trasi. Parasti reizes divas trīs to izbraucu. Jāatslīpē katrs līkums, jāpaskatās, kur akmeņi, saknes. Svarīgākās vietas pat izeju kājām, lai izpētītu labākās trajektorijas. Arī nobraucieni jāizpēta, kā tikt lejā ar iespējami lielāku ātrumu. Katrs sīkums taupa spēkus, jo mazāk bremzēšu, jo mazāk reizes būs jāpieliek spēks, lai paātrinātos. Jaunībā varbūt tam nepievērš uzmanību, tagad jāsāk braukt ar prātu. Esmu secinājis, ka tā var nobraukt ātrāk.”

Biatlona mantojums

Atgādināšu, ka J. Bērziņš ilgus gadus bija Latvijas izlases biatlonists, startējis arī Olimpiskajās spēlēs. Uz jautājumu, vai šis sporta veids vairs nevelk, sportists vaļsirdīgi saka: “Atklāti sakot, ļoti velk. Īpaši, kad sākas sezona un televīzijā sekoju līdzi notikumiem. Bet redzu, ka biatlons ļoti mainījies kopš tā laika, kad es startēju, lai gan nav pagājis ne-maz tik daudz. Tolaik bija svarīgi ātri slēpot un precīzi izšaut. Tagad ātri jāslēpo, vēl ātrāk jāienāk šautuvē, zibenīgi jāsagatavojas, jāizšauj ļoti ātri un precīzi,

zibenīgi jādodas atpakaļ trasē.”

Atmiņas vēl glabā daudz spilgtu mirkļu no biatlonista gadiem. Pasaules čempionāts Hohfilcenē, kur Jānis uzrādīja ļoti labu rezultātu, Olimpiskās spēles Turīnā.

“Tur rezultātu gribējās labāku, varbūt vajadzēja citādāk gatavoties. Arī psiholoģiski bija grūti, jo gads pirms tās bija laiks, kad noraku stafeti. Tas deva papildu mandrāžu, arī Turīnā stafetē galīgi neveicās. Palicis atmiņā

tas īpašais režīms, kas saistās ar sportista gaitām. Brīžiem tā pat pietrūkst,” saka sportists.

Tolaik izbaudījis, ko nozīmē būt profesionālam sportistam, taču tagad Jānis atzīst, ka nav tomēr izskrējis to līmeni, ko varējis: “Pērn biju Eiropas čempionātā, redzēju, kā strādā mūsu šī brīža labākais biatlonists Andrejs Rastorgujevs. Jāteic, manā laikā mēs neviens tādā līmenī nestrādājām! Viņš ir biatlonists vispārākajā pakāpē. Viņš ar to iet gulēt, ceļas un pat guļ kā biatlonists. Viņš domā par katru, pat vismazāko sīkumu. Viņa darba spējas ir apbrīnojamas. Atzīšos, ka es tik dziļi sportā nebiju,

paralēli domāju par vēl divām trim lietām. Varbūt tāpēc rezultāti nebija tādi, kādi varēja būt, bet šis spilventiņš man labāk ļāva piezemēties pēc profesionālā sportista gaitu beigām. Taču šie gadi sportā devuši daudz, vispirms jau

mērķtiecību un cīņas sparu, kas lieti noder biznesā.”

Jānis Gabrāns