Vairāk nekā 50 tūkstoši Latvijas jauniešu vecumā no 15 līdz 29 gadiem nestrādā, nemācās un neapgūst arodu. Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) Cēsu filiāles vadītāja Evita Simsone “Druvai” norāda, ka Cēsu filiālē vecumā no 15 līdz 29 gadiem reģistrēti 349 jaunieši. NVA vadītāja norāda, ka galvenie šķēršļi, kas traucē šiem jauniešiem iekārtoties darbā, ir pieredzes trūkums un darba tirgum nepietiekams izglītības līmenis.

E. Simsone bilst, ka šīs problēmas ir kopīgas daudzām Eiropas Savienības dalībvalstīm, tādēļ, lai mazinātu jauniešu bezdarbu, ar Eiropas Komisijas atbalstu tiek īstenota programma “Jauniešu garantija”, kuras ietvaros jauniešiem palīdz apgūt darba tirgum piemērotu profesiju un atrast darbu.

“Jauniešiem tiek piedāvātas visdažādākās iespējas, sākot no izglītojošām lekcijām un semināriem, līdz pat reāliem pasākumiem, kas dod iespēju iekārtoties darbā un par to saņemt atalgojumu,” stāsta E. Simsone. Viņa norāda, ka, runājot par jauniešu bezdarbu, biežāk jārunā par jaunajām māmiņām, kuras, paaugoties bērniņam, attopas, ka nav ieguvušas vēlamo izglītību, vai saprot, ka viņām nav arī nepieciešamās darba pieredzes.

“Turklāt pieļauju, ka daudzi jaunieši, izkāpjot no skolas sola, ir nedaudz apjukuši un nesaprot, ko tālāk darīt. Un, ja nav spēcīgas profesionālās orientācijas, tad viņi aiziet vispārēju akadēmiskās izglītības ceļu, tādēļ arī pēc augstskolu beigšanas ir grūtības iekārtoties darbā. Situācijas ir atšķirīgas un iemesli ir dažādi, kādēļ jaunietis pēc skolu beigšanas atrodas bezdarbnieka statusā,” viedokli pauž E. Simsone. Filiāles vadītāja pauž, ka cīņā ar jauniešu bezdarbu talkā nāk darba devēji un sabiedriskās organizācijas, turklāt uzsver, ka aktīvas un pretimnākošas pēdējos gados ir tieši nevalstiskās organizācijas no Cēsīm un tuvējās apkārtnes.

Biedrības “Gādība.lv” viens no vadītājiem Juris Suseklis “Druvai” stāsta, ka biedrība devusi iespēju trīs jauniešiem rast pirmo darbavietu un gūt pieredzi, kas tik daudziem nepieciešama.

“Mēs savā veikalā Cēsīs sadarbībā ar vācu partneriem sniedzam gan sociālo palīdzību trūcīgajiem, gan par visai simbolisku naudu tirgojam lietotos apģērbus un citas preces. Mūsu ideja, atverot šo veikalu, bija arī tāda, ka kādam no cēsniekiem dosim darbu. Tādēļ labprāt sadarbojamies ar NVA un

piedāvājām trīs prakses vietas jaunietēm, kuras aģentūrā bija darba meklētāju statusā,” norāda J. Suseklis un bilst, ka meitenes veikalā pilda pārdevēju – konsultantu darbu.

Vērtējot bezdarba situāciju, J. Suseklis norāda, ka bieži vien bez darba palikuši vai nu nemotivēti un slinki jaunieši, vai arī tādi, kas dzīvo pārtikušās ģimenēs un nesteidz iegūt pirmo darba pieredzi.

“Domāju, ja cilvēks ieguvis normālu izglītību un vēlas strādāt, viņš darbu noteikti atradīs. Cita lieta, ja jaunietim ir deviņu klašu izglītība. Tad saprotu, ka darba tirgū iekļūt ir grūti,” domās dalās J. Suseklis, uzsverot, ka ļoti cer, ka jaunietes, kuras radušas iespēju strādāt biedrības veikalā, darba pieredzi novērtēs un tā viņām nākotnē pavērs iespēju atrast citu darbu.

Līdzīgās domās ir arī pašas jaunietes Eva Ārmane un Sarmīte Freimane, kuras atzīst, ka šī NVA programma palīdzējusi iekārtoties darbā.

S. Freimane stāsta, ka pavisam nesen beigusi pamatskolu un klāt ieguvusi pavāra palīga apliecību. Jauniete norāda, ka viņai ļoti grūti nācies atrast darbu.

“Vēlējos pieteikties Cēsīs kādā kafejnīcā, lai

strādātu par pavāra palīgu, taču tur prasīja angļu valodu. Neveicās arī citās vietās, tādēļ gāju uz NVA, iestājos bezdarbniekos un tagad līdz pat sešiem mēnešiem varu strādāt šeit, veikalā, un gūt vismaz kaut kādu darba pieredzi. Iepriekš Raunā lasīju zemenes pie kāda saimnieka, zinu, ka no darba nebaidos,” stāsta jauniete. Viņa cer, ka pēc šī NVA pasākuma varēs atrast darbu kādā veikalā Raunā, jo tur esot viņas dzīvesvieta.

Arī Eva Ārmane norāda, ka darbu atrast nav viegli, lai gan iepriekš jauniete pastrādājusi par vecāko bārmeni kādā kafejnīcā Rīgā.

“Pašlaik dzīvoju Cēsīs un strādāju šajā veikalā mēnesi. Domāju, darbu atrast var, ja vien cilvēks nelieto alkoholu un saprot, ko nozīmē strādāt. Kaut gan ir darba devēji, kas ir neapmierināti par katru sīkumu, un beigās nevienam nevari būt labs. Taču ir liela daļa jauniešu, kuri vispār nevēlas strādāt. Tādu arī netrūkst,” viedokli pauž E. Ārmane.

Liene Lote Grizāne