Pārgaujas novada bagātība ir ezeri. Lai tos izmantotu un arī saudzētu, pašvaldība, piesaistot speciālistus, sadarbībā ar Latvijas Vides aizsardzības fondu izstrādā to apsaimniekošanas plānus. Tādi jau ir Unguram un Raiskuma ezeram, kas atrodas Gaujas nacionālā parka teritorijā. Patlaban plāns top Riebiņu ezeram Straupes pagastā.

Aizvadītajā vasarā nodibinājuma “Vides risinājumu institūts” pētnieki Matīsa Žagara vadībā veica Riebiņu ezera ūdens kvalitātes, mikroskopisko aļģu, ūdens­augu, ihtiofaunas, zivju barības bāzes sugu sastāva un biomasu izpēti un ievāca paraugus. Iegūti dati par ezera ekosistēmu kopumā.
Lai iepazītos ar pētījumu, uz apspriedi bija atnākuši septiņi interesenti.

Problēmu netrūkst

“Riebiņu ezers apkārtējo iedzīvotāju vidū ir populārs. Daudzi brauc peldēties, makšķerēt,”stāsta pašvaldības vides aizsardzības inspektors Agris Ķesa un atzīst, ka patlaban problēmu netrūkst. Lai gan ir noteikumi, kas stingri ierobežo iespēju pa ezeru braukt ar motorizētiem ūdenstransporta līdzekļiem, vasarā svešinieki to neievēro. Savulaik “Latvijas valsts meži” bija ierīkojuši atpūtas vietu ar galdiņiem, bet, tur kur cilvēki atpūšas, tur problēma – atkritumi.

“ Lai pie ezera ir vismaz konteineri, kur izmest atkritumus. Pie Plāča peldētavas ir kaut kādas mucas. Puse makšķernieku savus atkritumus savāks un aizvedīs līdzi, ir tādi kuri, ja redz kādu maisiņu, pacels. Katru gadu pie Riebiņa rīko talkas, bet situācija nav patīkama,” viedokli pauda Mārtiņš Martinsons. Daiga Gros­berga atgādināja, ka ar negodīgiem cilvēkiem vienmēr būs prob­lēmas. “Pat ja konteiners stāv kādas mājas ceļa malā, kāds iemanīsies iemest savus atkritumus. Ja būs aizslēgts, noliks maisiņu blakus. Vai pašvaldībai jāmaksā par privāto atkritumiem? Bet cilvēki jau nemainās,” pārdomās dalās D.Grosberga.
Mārtiņš Martinsons ievērojis, ka brīvdienu rītos vietējo makšķernieku nav, toties sabrauc svešie, arī no Rīgas. “Piecos no rīta līņus var noķert,” pastāsta Mārtiņš Mar­tinsons, bet Ritvars Ekerts atklāj, ka gadījies arī kāds krietns loms.

“Vasarā telts vietas ezermalā visas aizņemtas. Sliktais ceļš attur braukt tālāk gar krastu. Riebiņš ir par mazu, lai tajā varētu braukt ar ūdensmotocikliem. Ja piecu cilvēku kompānija visu vakaru brauc, pārējiem nav diez ko patīkami,” pārdomas izsaka Ritvars Ekerts.

Kādreiz neatļāva, kāds pa kluso brauca, tad izrādījās, ka tomēr it kā drīkst. Ne jau pa ezeru, turklāt tik mazu, var braukt.

Skaists un bagāts

Pētnieks Matīss Žagars atzina, ka zivju resursu stāvoklis un ezera ekoloģiskais stāvoklis ir labs. “Zivju barības bāze pietiekama. Ezerā ir dzidrs ūdens, aug ūdens zāles, vide ir ļoti laba. Riebiņā dominē līņi un plauži. Tas ir viens no diviem zināmajiem ezeriem Latvijā, kur savulaik laisti līņi. Tā ir zivs, kas pati labi vairojas. Līņu ezerā ir daudz. Arī plaužu, daudz mazu asaru. Lielu asaru varētu būt vairāk, bet tā cilvēku ietekme, toties plauži ir gan lieli, gan mazi. Līdakas, līņi atražojas dabiski, tiem ir piemērota vide. Arī brekši ezerā jūtas labi. Varētu ielaist zandartus, bet Riebiņš nav piemērots ezers, lai tie nārstotu. To var darīt, kad skaidra apsaimniekošana,” par Riebiņu stāstīja pētnieks.

Patlaban ezerā drīkst zvejot ar tīkliem, bet jau vairākus gadus par šo iespēju nav intereses. Ir atļautas zemūdens medības. Vai tādas notiek, ziņu nav.

Maluzvejnieki neguļ

“Maluzvejniecība Latvijā ir nacionālais sporta veids, un ar to grūti cīnīties. Asari un līdakas visvairāk cieš no maluzvejniekiem. Neatmaksājas ezerā laist zivis, ja ir maluzvejniecība,” atgādināja M. Žagars un pastāstīja, ka vasarā, kad pētnieki ezerā lika kontroltīklus, kāds piezvanīja Valsts vides dienestam par nekaunīgiem maluzvejniekiem, kuri gaišā dienas laikā liek tīklus. Pētnieks atzina, ka tā ir laba zīme, ja vietējie nav vienaldzīgi par to, kas notiek ezerā. Otto Abzalons pastāstīja, ka ūdu licēji ezerā ir īpaši nekaunīgi.

Par apsaimniekošanu jālemj pašiem

“Vai Riebiņu vajag padarīt populārāku makšķernieku vidū,” jautāja pētnieks, un straupieši atzina, ka nevēlas. “Ezers nav liels, jau tā, sevišķi vasarās, tur ir daudz cilvēku, arī makšķernieku,” bilda O. Abzalons.

Kā apsaimniekot un izmantot ezera bagātības, par to jālemj iedzīvotājiem un pašvaldībai. “Daudz­viet vietējie izveido biedrību un apsaimnieko ezeru, paš­valdība palīdz. Biedrība var pretendēt uz finansiālu atbalstu projektos.

Jābūt līderim, kurš uzņemtos vadīt biedrību, rakstītu projektus. Ja tāda cilvēka nav, iznāk tikai pļāpāšana. Kāds, kurš dzīvo pie ezera, varētu uzņemties atbildību regulāri pieskatīt ezeru,” viedokli pauda M. Žagars.

Ezeru apsaimniekošanā var nodot kādai privātpersonai, taču ir skaidrs, ka viņš ir vai nu filantrops, kuru patiešām interesē ezers un sabiedrība, vai viņam ir savtīgas intereses. Straupieši uzreiz iebilda pret iespēju nodot ezeru kādam apsaimniekošanā. Izskanēja viedoklis, ka tad vietējie pie ezera netiks, lai kādi būtu noteikumi. Par tauvas joslas ievērošanu novadā jau dzirdēts gana daudz stāstu. Pagastā arī izskanējušas baumas, ka kāds ezermalā vēlas būvēt kempingu. Straupieši satraukti, vai tā teritorijā varēs tikt pie ezera.

M. Žagars atzina, ka Riebiņā ir iespējama licencētā makšķerēšana, jo tas atrodas tuvu pilsētām. “Bet makšķerniekam jāsaprot, par ko viņš papildus makšķernieka kartei maksā. Negatīva attieksme mainās, kad makšķernieki saprot, par ko maksā. Tie būtu papildu ienākumi kontrolei un resursu atjaunošanai,” sacīja pētnieks.

Plašāka diskusija raisījās par infrastruktūru pie ezera. “Vai būs vai nebūs ceļš, makšķernieks ezeram klāt tiks. Bet atpūtniekiem vajag apvidus auto, lai tiktu pie ezera. Tas ir “Latvijas valsts mežu”ceļš,” atgādināja Mārtiņš Martinsons. Izskanēja arī viedoklis – ja ezermalu labiekārtos, atpūsties brauks vēl vairāk cilvēku un problēmu arī būs vēl vairāk.

M. Žagars uzsvēra, ka pieredze rāda – jo sakārtotāka vide, jo tur ir vairāk godīgu un kārtīgu makšķernieku. Nesakārtota infra­struk­tūra dod drošību maluzvejniekiem.

“Iniciatīvai, kā apsaimniekot ezeru, jānāk no iedzīvotājiem. Jāizsaka savi priekšlikumi paš­valdībai. Tad kopā jāmeklē labākie risinājumi,” atgādināja M. Žagars.