Ziņas

Sabiedrība

Regīnas Ezeras stāstu vilkmē

Izrādē. Stāstniece Ilze Pukinska, bet kucēnu lomās: Mārtiņš Meiers, Rihards Jakovels, Ingus Kniploks, Aigars Apinis ar ausainēm galvā. Foto: publicitātes

Valmieras teātris, iespējams, izvilcis 2020. gada laimīgo lozi. Iestudējuma “Cilvēkam vajag suni” pirmizrāde tā lika domāt. Tiklīdz skolas un ģimenes izdzirdēs par veiksmīgo iestudējumu, šoziem un, iespējams, šopavasar tikt pie biļetēm var izrādīties problēma.

Iedvesmojoties no 70. gados klajā nākušās rakstnieces Regīnas Ezeras stāstu sērijas “Cilvēkam vajag suni”, režisors Jānis Znotiņš izveidojis izrādi bērniem. Mākslas ietekme nebeidzas ar priekškara aizvēršanos. Skatuves darba saturs un izteiksmes līdzekļi atstās iespaidu uz bērniem, viņu skolotājiem un vecākiem. Tas būs apspriešanas vērts ne tikai mājupceļā no Valmieras. Arī nākamajā dienā mājās un klasē būs tēma, par kuru runāt.

Kad četri kucēni atvadījušies no savas mammas, Suņu vīrs viņus ieliek grozā un ved uz pilsētu, lai pārdotu. Ar šo epizodi no Regīnas Ezeras stāstu krājuma “Cilvēkam vajag suni” režisors Jānis Znotiņš uzmanīgi ievada izrādi. Tā vēstīs un vēlāk liks runāt par vārdos grūti izskaidrojamo sinerģiju, kāda mēdz veidoties starp suni un cilvēku. Rakstniece stāstus sākusi ar domu – vai ir kāds cits dzīvnieks, kas draudzību un mīlestību pret cilvēku izrāda tā, kā to spēj suns. Un cik mīloši esam mēs, jauni un veci, savā ģimenē? Cik mīloši pret dzīvnieku, ja esam to ieveduši savās mājās? Lūk, jautājumi, kas apspriešanas vērti ne tikai pieaugušo, bet arī skolēnu vidū.

Bērnu un pusaudžu izrāžu iestudēšanā režisors Jānis Znotiņš talantu apliecinājis vairākkārt. Iestudējums Valmieras teātrī tapis sadarbībā ar dramaturģi Anci Muižnieci. No rakstnieces stāstiem apkopotus, 21. gadsimta pusaudžiem, skatītājiem teātris liek priekšā priekus un sāpes, kādus jaunie cilvēki piedzīvo pieaugšanas laikā. Scenogrāfe Pamela Butāne, komponists Jēkabs Nīmanis, gaismu un video mākslinieks Jānis Sniķers uz skatuves panākuši tik dinamisku pilsētvidi, ka tā tiešā nozīmē sajūtama. Dīvaini, ka visi aktieri iznāk un ar sevi iepazīstina, ieģērbti tādos kā sporta tērpos. Tas, ka būs skatāms sportotprieks, kustību dinamika, nav tālu no patiesības. Tērpu māksliniece Inga Siliņa nodrošinājusi, lai fiziski spēcīgākie aktieri patiešām var apliecināties celtspējā, bet trauslākie būt kustīgi bez mitas. Tas izrādei piedod mūsdienu ritmu. Nemitīga kustība un arī jauda. Augumā garākais no aktieriem, Rihards Jakovels, cilā un nēsā vectētiņu, kuru spēlē Rihards Rudāks. Vecais vīrs pats savām kājām un prāta tempam netiek līdzi. Sportisks kostīms šajā izrādē lieti noder par gada labāko Latvijas aktieri nosauktajam Mārtiņam Meieram. Veids, kā viņš attēlo pārāk iereibušu vīrieti, sasniedz tādu aktiermeistarību, ka jaunākās paaudzes skatītājiem raisīs smieklus, bet dzīvē pieredzējušie cilvēki, līdzi smejot, iespējams, jutīs līdzjūtību pret aktrises attēlotu sievieti, kura ar tādu pļunduru dzīvo kopā. Vai labāk savu mīlošo sirdi nedāvāt suņukam? Tas patiešām sniegs pretmīlu un uzticību.

Izrāde rada iespaidu, ka teātris nav knapinājies, veidojot uzdevumu jaunatnei. Valsts kultūrkapitāla fonds līdzdarbojies, lai šogad un nākamgad “Latvijas skolas somas” programmā turpina nonākt augstas raudzes skatuves mākslas darbi. Regīnas Ezeras temati stāstos un novelēs “Cilvēkam vajag suni” ir trāpīgi arī 21. gadsimtā. Taču ģimenēm jāņem vērā – pēc teātra izrādes bērns pieaugušos rosinās uz sarunu – vai arī mums nepaņemt sunīti?