Ziņas

Sabiedrība

Redzamās un neredzamās zīmes

Grūti pamanīt. Miera un Rīgas ielas krustojumā zīme “Dodiet ceļu” uzstādīta vietā, kur autobraucējs to pamana vien brīdī, kad jau sasniedzis galveno ceļu.Foto: Indars Krieviņš

Pirms nedēļas rakstījām par soliņiem pilsētā, šajā nedēļā pētnieciskais darbs Cēsīs turpinājās. “Druva” nolēma pārliecināties, kāda situācija ir ceļa zīmju saimniecībā, proti, vai autobraucējiem tās viegli ieraudzīt. Tāpēc sēdos mašīnā un devos ielās. Uzreiz jāteic, ka visu pilsētu neizbraucu, jo Cēsīs ielu kopējais garums ir vairāk nekā 120 kilometru, no tā apmēram puse ar asfalta segumu. Centos izbraukt dažādas nozīmes ielas, lai novērtētu kopējo situāciju, jo, kā zināms, arī iedzīvotāju aptaujās visus neaptaujā, bet noteiktu daļu, kas ļauj gūt kopējo ieskatu.

Ceļu zīmju un apzīmējumu rokasgrāmatā teikts, ka ceļa zīmēm jābūt skaidri saprotamām un redzamām, to novietojumam jābūt tādam, lai satiksmes dalībniekam būtu pietiekami daudz laika uztvertās informācijas apstrādei un adekvāta lēmuma pieņemšanai.

Rokasgrāmatā teikts: “Kā liecina praktiskā darba pieredze, ceļa zīmes jāuzstāda tā, lai diennakts gaišajā laikā to redzamības attālums būtu vismaz pusotrkārtīga braukšanas ātruma vērtība, izteikta metros.” Tātad pie atļautā braukšanas ātruma 50 km/h (kā jau pilsētā atļauts) šim attālumam jābūt vismaz 75 metriem.

Atzīšos, ka ar metra mēru nestaigāju, bet pilsētā netrūkst vietu, kur šie 75 metri nu nekādi nesanāk. Protams, vienmēr var atsaukties, ka Ceļu satiksmes noteikumos ir punkts, kas nosaka: “Ja pirms krustojuma nav uzstādītas priekšrocības ceļa zīmes, kā arī ja uz šķērsojamā ceļa pirms krustojuma nav uzstādīta 206. vai 207. ceļa zīme un vadītājs nevar noteikt, vai ceļam ir segums (diennakts tumšajā laikā vai ja ceļu klāj dubļi, sniegs u. tml.), transportlīdzekļa vadītājam jāuzskata, ka viņš atrodas uz mazāk svarīga ceļa.”

To varētu traktēt, ka šādi jāuzskata, ja zīmes nevar saskatīt. Tā teikt, var taču piebremzēt, ja neko neredz. Protams, var, bet kam tad vajadzīgs rokasgrāmatā rakstītais?

Tātad daži piemēri. Leona Paegles iela ir galvenā iela līdz krustojumam ar Ata Kronvalda ielu, kur galvenais ceļš maina virzienu. Leona Paegles ielas tālākais posms jau labu laiku kā asfaltēts, bet, braucot pa to uz centra pusi, šajā krustojumā zīme, kas rāda, ka priekšā galvenais ceļš, pamatīgi ieaugusi krūmos. Vien pašās beigās, maksimums 20 metrus pirms krustojuma, to pamani. Interesanti, ka 2012.gadā zīme labi saskatāma, par to var pārliecināties Google maps ielas versijā.

Starp citu, arī no sporta kompleksa puses, braucot pa Leona Paegles ielu, tikai pie krustojuma ar Lapsu ielu pamanām, ka jādod ceļš. Ceļa zīme skaisti ieaugusi liepiņās. Nevar noliegt, ka zaļā rota izdaiļo pilsētu, taču dažviet tā rada bīstamību satiksmes drošībai, ne tikai aizsedzot zīmes, bet arī apgrūtinot redzamību krustojumos. Pašā centrā to var “izbaudīt”, braucot no Vienības laukuma uz viesnīcu “Cēsis”. Tur jānogriežas pa mazo ielas posmu skvēriņam pa vidu, un tur košumkrūmi labajā pusē tā saauguši, ka, īpaši braucot ar zemāku mašīnu, jāizlien līdz pus ielai, lai redzētu, vai kāds nebrauc. Bet, šādi braucot, var gadīties, ka brau­cēju vispirms sajutīsi, vien tad ieraudzīsi.

Jāteic, ka galvenajās ielās zīmes labi redzamas, pat tālāk nekā noteiktos 75 metrus. Lai gan tas jau ne vienmēr pasargā no avārijām. Kaut vai Valmieras ielas – Dzin­tara ielas krustojums pie “Nestes” degvielas uzpildes stacijas. Tur ceļa zīmes, braucot pa Valmieras ielu, saskatāmas ļoti labi, bet tas nav šķērslis kādam izlīst uz galvenā ceļa.

Ja runājam par ceļa zīmēm, ko aizklāj koki un krūmi, tādas ir, piemēram, Zeltakalna ielas krustojumā ar Jāņa Poruka ielu; Priekuļu ielā, braucot no centra puses, pie krustojuma ar Eduarda Veidenbauma ielu. Tur zīmi “Dodiet ceļu” pamanām pēdējā brīdī. Arī no otras, no Palmu ielas, puses pie šī krustojuma tāda pati situācija, bet tur ir grants seguma ceļš, un atbilstoši Ceļu satiksmes noteikumiem šāda segums ceļš vienmēr ir mazākas nozīmes nekā asfaltētais. Netrūkst pilsētā vietu, kur zīmes grūti redzēt krustojumos, kad grants seguma ielas satiekas ar asfalta segumu. Var jau atrunāties par dažādiem segumiem, bet nekur neatradu, ka šādos gadījumos zīmes drīkst ieaugt krūmos.

Ik pa laikam kāda iela vai ielas posms iegūst asfalta segumu, un tad jau mainās spēles noteikumi. Piemē­ram, Peldu iela pie krustojuma ar Gaujas ielu. Agrāk, kad visa Peldu iela bija grants segumā, bija skaidrs, ka tā ir mazāk svarīga iela. Tagad, kad noasfaltēts šīs ielas posms, vairs ar to atrunāties nevar. Braucot pa Peldu ielu, nonāc uz asfalta, iemin pedāli grīdā, un – hop – izrādās jau pēc dažiem metriem galvenais ceļš, jo arī tur zīme nav laikus pamanāma.

Manuprāt, visinteresantākā situācija ir, braucot pa Miera ielu uz Rīgas ielu. Tur zīme “Dodiet ceļu” vispār tā paslēpta “aiz stūra”, ka to pamanām tikai pašā pēdējā brīdī, kad jau sasniegta Rīgas iela.

Jāteic, šoreiz mēģināju uz zīmēm paskatīties no iebraucēja viedokļa, jo cēsnieki brauc, neskatoties uz tām, ceļu zina. Ja kaut kas mainās, to gan piefiksē vien pēc kāda laika. Pēc savas pieredzes zinu, ka zīmi “Stop”, kas uzstādīta Ata Kornvalda ielā pie krustojuma ar Piebalgas ielu pie VUGD, atceros vien katru trešo reizi. Biežāk izbraucu bez apstāšanās, protams, ja nenāk mašīnas, un tad atceros – tur taču bija zīme. Atzīstu, esmu vainīgs.

Vēl dažas pārdomas par zīmi “Dzīvojamā zona”, kas pirms kāda laika parādījās Dārzniecības ielā, nomainot zīmi “30”. Pie­ļauju, dažs cēsnieks to nemaz nav pamanījis. Nesen raidījumā “Zeb­ra” tika stāstīts par absurdu šīs zīmes izmantošanu dažviet Rīgā. Patiesībā šai zīmei jābūt vietās, kas tiešām blīvi apdzīvotas, kur nav intensīvas kustības, bet uz Dārzniecības ielu to nevarētu attiecināt. Saprotu, ka zīme uzlikta tāpēc, ka šajā ielā nav gājēju ietves. Satiksmes noteikumi nosaka, ka dzīvojamajās zonās ar automašīnu nevar pārvietoties ātrāk par 20 kilometriem stundā, turklāt gājējiem un velosipēdistiem ir tiesības izmantot brauktuvi visā tās platumā. Protams, pastāv norma, ka gājēji un velosipēdisti nedrīkst traucēt braukšanu dzīvojamajā zonā.

Itin bieži tiek manīts, ka uz šīs ielas dežurē ceļu policija, bet zīmes prasību neievērošana var izmaksāt dārgi. Ja ātrums pārsniegts par 11 līdz 20 km, sods ir brīdinājums vai 40 eiro. Ja ātrums tiek pārsniegts no 21 līdz 30 kilometriem, sods jau ir 80 eiro, un tā tik uz augšu.

Starp citu, ceļu satiksmes noteikumi nosaka, ka dzīvojamajā zonā aizliegts mācīt vadīt transport­līdzekli, tātad šī iela ir izslēgta no mācību braukšanas. Interesanti, vai tas tiek ievērots?