Raunēnieši pulkiem vien piektdienas vakarā devās uz brīvdabas estrādi. Kaut vakars bija nomācies un kuru katru brīdi varēja līt, interese par vēl nebijušu notikumu “Latgales smeķis Raunā” bija liela.

“Divas raunēnietes sarunā ieteica – uz Raunu jādabū Baltinavas teātris ar “Antonu un Anni”, vēl cits ieteica, ka tad jau jārīko latgaļu diena ar viņu alu un speķi. Tā arī viss notika,” pastāsta Raunas kultūras dzīves organizatore Linda Vecgaile.
Tiklīdz tirgotāji bija uzslējuši teltis, pircēji pa ģimenēm vien stājās rindā. Piedāvājumā “Latgolys golda” gaļa, no Baltinavas vestais siers, liela piekrišana bija “Kolnasēta” alum, zemnieku saimniecības “Kotiņi” graudu izstrādājumiem un iespējai nogaršot gan saldu, gan sātīgu pērļu grūbu putru.

Ciemiņi smējās, ka laikam jau Raunā daudz latgaliešu, ja tik daudz cilvēku sanācis. Un to taču visi zina, ka labi cilvēki pie labiem labprāt brauc.

Zemnieku saimniecības “Kotiņi” saimnieks Aldis Loč­melis no Šķilbēniem nav šau­bījies – braukt vai nebraukt uz Raunu.”Katru nedēļu divas reizes pa šoseju braucam garām Raunas pagriezienam. Lūk, ja Rauna pie mums atbrauktu, tas jau būtu kaut kas,“ viņš atsmej un piebilst, ka sezonas laikā arī zemniekam vajag kaut nelielu atelpu.

“Kotiņu” piedāvājumā grūbas, putraimi, miltu maisījumi, pupas, zirņi – viss pašu izaudzēts un pārstrādāts.
“Redzams, ka cilvēki izslāpuši satikties un nopirkt to, ko nevar veikalā. Man arī patīk ar cilvēkiem parunāties, pastāstīt, redzēt, kā garšo pērļu grūbu putra, ko pirms 200 gadiem ēda kungi Latgalē. Labprāt cienājam,” bilst A.Ločmelis
Vīri labprāt piestāj, lai novērtētu īstu Latgales alu. “Ne visiem vidzemniekiem Latgales alus garšo, ir tādi, kas uzreiz pasaka – ne. Ir tādi, kam vecāki vai radi no Latgales, tie zina, kā Latgales alum jāgaršo. Ir tādi, kas labprāt nogaršo ko tādu, ko nav dzēruši,” pastāsta alus brūveris Dainis un piebilst, ka ne viens vien viņam ieteicis, lai pamaina alum garšu, sabrūvē ko citu, bet viņš ir uzticīgs tradicionālajai Latgales alus receptei.

Nepagāja ne stunda, kad gardumi bija izpirkti. Tie, kuri atnāca vēlāk, palika tukšā. Toties Antons un Anne neatstāja nevienu vienaldzīgu. Lietiņš sāka līt, bet skatītāji tāpēc vien prom nesteidzās.

“Lielāko daļu izrādē runātā sapratām,” pēc izrādes atzina raunēnieši Gints Spalviņš un Ainārs Biģis. Vilnis Kārkliņš un Oskars Majors uzsvēra: “Vismaz kaut kad piektdienas vakarā varam satikties. Ikdienā jau neiznāk, katrs savos darbos, tad mājās.”
Viņi bija izbrīnīti, ka sanācis tik daudz skatītāju, jo parasti jau raunēnieši nav īpaši aktīvi. “Teātris estrādē sen nav rādīts. Sirsnīga izrāde, varēja pasmieties, klausīties dziesmas, atpūsties un nedomāt par ikdienu.Tās izrādes, ko rāda televīzijā, ir sarežģītas,” pārdomās dalījās Vilnis Kārkliņš.

Lai nu kas, bet raunēnieši nevar žēloties, ka pagastā nekas nenotiek. Ik nedēļas nogali ir kāds pasākums, kas tiek rīkots tā, lai ievērotu visas epidemioloģisko ierobežojumu prasības.