“Mūsu māja” – vajadzīgais ne tikai cilvēkiem

Nelielo veikaliņu, kur var nopirkt lopbarību, dārzam nepieciešamo un saimniecībā noderīgas lietas, pretī bijušajai aptiekas ēkai zina teju katrs raunēnietis. Viktorija Koliņa ikvienu sagaida laipna, smaidīga un aprunājas. “Pagājušogad gan nekādu plānu nebija, jo ēku saimnieks domāja pārdot. Tagad situācija mainījusies, vēl vismaz divus gadus varu strādāt tepat,” pastāsta veikala “Mūsu māja” saimniece un atklāj, ka ieceru daudz. Nedaudz vajadzētu pamainīt sortimentu, jo pircēju prasības un vajadzības mainās.

Lopbarības un saimniecības preču tirdzniecībā Viktorija strādā jau desmit gadus. Bija pārdevēja, tad kļuva par individuālo komersanti. “Pa šiem gadiem daudz kas mainījies,” bilst Viktorija. Viņa atzīst, ka pirms gadiem reizes trīs vairāk tirgojusi lopbarību. “Tolaik veikalā man strādāja pārdevēja. Tagad tieku galā viena. Ir vēl arī nelielas saimniecības, kurās tur dažas govis, toties krietni vairāk raunēnieši tur vistas un trušus. Ne viens vien audzē pa kādam bullēnam. Tā veidojas klientu loks. Lielajām saimniecībām esmu kā glābējs, ja piegādātāji laikus neatved solīto,” pastāsta “Mūsu māja” saimniece.

Taču visbiežāk veikalu apmeklē suņu un kaķu saimnieki. “Par mīļdzīvniekiem saimnieki ļoti rūpējas. Kādreiz brīnījos, kur tiem var pirkt tik daudz barības. Un tad vēl pērk peļu indes, tās ir ļoti pieprasītas. It kā nesavienojami, bet kaķim jau peles nav jāķer, to pabaro. Kādreiz arī paši ēdām citādu ēdienu, tāpat ir arī ar dzīvniekiem. Saimniekam ērtāk trauciņā iebērt kraukšķus, nevis kaut ko speciāli gatavot,” pārdomās dalās Viktorija un piebilst, ka mīluļiem saimnieki labprāt izmēģina arī dārgāku barību, ja dzīvniekiem garšo, pērk.

Viktorija, tāpat kā ikviens, gaida pavasari. Tad uz veikaliņu raunēnieši nāks pēc sēklām, minerālmēsliem, kūdras, dārza instrumentiem. Lietus laikā iegriežas ne viens vien steidzīgais, lai nopirktu gumijas zābakus, galošas. “Sēklas var nopirkt daudzviet, bet katram ir savi pircēji. Vieni uzticas noteiktai firmai, citi pārdevējai,” bilst Viktorija un uzsver, ka būtiskākais, lai cilvēkiem ir izvēle.

“Nav, par ko sūdzēties. Protams, katrs grib dzīvot labāk, bet jārēķinās ar varēšanu un iespējām,” saka Viktorija Koliņa.

Pēc profesijas Viktorija ir siera un sviesta meistare, bet vairāk nekā 20 gadus nostrādājusi Raunas maizes ceptuvē, līdz to likvidēja, arī ceptuvē “Solo”. “Kādreiz nesapratu, kā var būt, ka dzīvo mājās un nevari atrast darbu. Bet tā ir, atsākt nav viegli. 90.gadu vidū četrus gadus saimniekoju pa māju, turēju lopus, cūkas. Izgrozīties varēja, bet – tikai pa māju kļuva par grūtu, nomācoši. Četrus mēnešus nobraukāju uz zāģētavu Bērzkrogā, jo biju ar mieru darīt jebkuru darbu. Tad nāca jauni piedāvājumi. Kad vairs nebija izdevīgi braukāt uz darbu Cēsīs, pēc dažām dienām piedāvāja darbu Raunā. Kad man jau bija veikals, te saimniekoja pārdevēja, bet pati vēl strādāju degvielas uzpildes stacijā. Man vajag būt ritenī, citādi grūti,” domās dalās uzņēmēja.

Viktorija atzīst, ka ar katru gadu būt uzņēmējai ir vieglāk. Ne tikai tāpēc, ka krājas pieredze. “Vairs nav jābaidās no kontrolējošām iestādēm, kā bija kādreiz. Arī pārbaudes ir retāk. Uzņēmējs taču zina, kā jāstrādā, kas jāievēro. Mazā veikalā, ja reiz pircēju piemānīsi, viņš nākamreiz nenāks. Lai pastāvētu, ir jārēķinās ar katru,” saka Viktorija Koliņa.

Meistars vienmēr atrod darbu

Jānis Ķepītis ir celtnieks. Lai gan pēc dabas optimists, tomēr šogad cerību un plānu šķiet mazāk nekā agrāk. “Cilvēkiem sāk trūkt naudas, par būvniecību vai remontiem vairs nedomā. Tās ir dažādo sankciju sekas, īpaši jau nelielās saimniecības tās izjūt, jo katrs cents ir svarīgs. Ja apkārt nedrošība, par attīstību nedomā,” domās dalās Jānis.

* CELTNIEKS. Jānim Ķepītim patīk izraudzītā profesija. Gadu gaitā guvis labu pieredzi, un viņa darbu pasūtītāji novērtē atzinīgi.

Pirms gada viņa uzņēmumā strādāja četri cilvēki. Tagad viens ir bezdarbnieks, divi aizbraukuši uz ārzemēm. “19 gadi celtniecībā bijuši dažādi. Strādājām, kur bija darbs, un to atrast nebija grūti. Darījām visu, pēdējā laikā siltinājām mājas,” pastāsta raunēnietis un piebilst, ka arī pašam galvā ir domas par darbu ārzemēs. Te ir ģimene, jaunākā atvase vēl neiet bērnudārzā, dēls mācās pamatskolā. Pagājušajā vasarā Jānis pamēģināja pastrādāt galdniecībā, domājot, ka varbūt varētu mainīt nodarbošanos, bet tomēr celtnieka darbi patīk labāk.

“Celtniecībā konkurence vienmēr bijusi liela. Mazais uzņēmējs var konkurēt tikai ar kvalitāti. Kaut kā jau var izdzīvot, ļoti meklējot, kādu darbu atrast var,” saka raunēnietis. Ziemā arī mājās darāmā daudz, kaut vai jāgādā malka.

Kaut ko darot, laiks nepazūd

“Pensionāram svarīgākais uzturēt veselību, māju, saimniecību. Tie arī galvenie plāni jaunajā gadā,” saka “Kalna Meišļu” saimnieks Dzintars Krasovskis un uzsver, ka gan ziemā, gan vasarā daudz jākustas un laukos darba
nekad netrūkst.

* ZIEMĀ LAIKS PALASĪT. Dzintars Krasovskis pagasta bibliotēkā vienmēr atrod kādu interesantu grāmatu.

Krasovsku ģimene Raunas pagastā dzīvo desmit gadus. Viss mūžs pavadīts Valmierā. “Ko darīt dzīvoklī? Tad arī nolēmām, ka jāpārceļas uz laukiem,” pastāsta Dzintars. Mājas skatījuši daudzviet Vidzemē, bet te iepatikusies vieta, apkārtne. “Tā kā visu mūžu nostrādāju meliorācijā, Vidzemi zinu labi. Rauna vienmēr šķitusi jauka vieta,” saka raunēnietis.

Gadu gaitā ieguldīts daudz darba, lai māju savestu kārtībā, sakoptu apkārtni. “Viss lēnām iet uz priekšu,” bilst saimnieks. Abi ar dzīvesbiedri ne tikai rūpējas, lai īpašums būtu apkopts, bet arī tur trušus, vistas. Kā jau teju katram, gadījies arī, ka postu sagādā lapsas. Arī seski kārojuši pēc maltītes kūtiņā. Saimnieks pastāsta, kā vienam trusim nekādi nepaticis dzīvot būrī, kad ticis ārā, dzīvojis kopā ar vistām nožogojumā un bijis labs gans. “Pagājušopavasar znots sagādāja pārsteigumu, uzdāvināja trīs aunus. Pa vasaru izaudzēju, visiem tika garda gaļa. Noņemšanās gan bija, neatlaidīgi dzīvnieki, vienmēr iemanījās, kā tikt ārā no aploka,” pastāsta Dzintars Krasovskis.

Vasarā daudz laika un spēka prasa apkārtnes appļaušana. Kaimiņš nopļauj lielāko daļu, bet apmēram pusotra hektāra ir saimnieka paša ziņā. “Ja katru dienu strādā, nav grūti. Nezinu, kur laiks paliek. Brāļi dzīvo Valmierā, sūdzas, ka nav, ko darīt, man miera nav ne brīdi,” domās dalās Dzintars un nosmej, ka daudzi pensionāri tāpēc, ka nav, ko darīt, iekļūst noburtā trīsstūrī: gulta – televizors – ledusskapis. Dzintaram televizoram laiks paliek tikai vakarā, kad paskatās ziņas. Viņš atzīst, ka ziemā labāk palasa kādu grāmatu, nevis skatās televizoru. Mājās grāmatu daudz, bet gribas ko jaunāku, un to var atrast bibliotēkā. “Neko tādu nopietnu negribas lasīt. Kādu detektīvu gan,” saka raunēnietis.

Brīvdienās pie vecvecākiem ciemojas bērni, mazbērni. Katram laukos ir, ko darīt. Mazbērni ar prieku aprauga trušu un vistu saimi, un jaukākā atpūta ir peldēšanās vai slidošana pa dīķi.

“Dzīvei nav ne vainas, protams, ja pats kusties,” saka Dzintars Krasovskis.