Iedēstot ozolu zīles, mūziķis Kārlis Kazāks, producents Atis Balodis un Cēsu novada Jauniešu domes aktīvisti sāka rakstīt “Ozolu stāstu”. Iecere, ko tās autori nevēlas saukt par akciju vai kampaņu, vērsta, lai katrs Latvijā dzīvojošais līdz valsts simtgadei iestādītu vismaz vienu ozolu, ko atstāt nākamajām paaudzēm.

“Šis nav valstisks vai kāda iniciēts projekts, šis ir aicinājums ikvienam,” saka idejas autors K. Kazāks. “Ja mēs katrs iestādītu ozolu, Latvijā būtu divi miljoni ozolu, divi miljoni stāstu, jo katrs ozols sev līdzi nes stāstu.”

Šoruden ozolzīles tiks iestādītas piecās pilsētās, katrā kultūrvēsturiskajā novadā, un stāstu rakstīšana sākās tieši Cēsīs. Ozolzīļu stādīšanai izvēlēts skvēriņš pie novada pašvaldības ēkas, jo, kā norādīja K. Kazāks, maz ticams, ka kāda mežacūka šajā vietā varētu tās izrakt.

A. Balodis atklāja, ka ideja dzimusi pavisam nejauši: “Pļaujot zāli pagalmā, daudzi pamana, ka tai cauri izlauzušies mazie ozoliņi ar divām lapiņām. Arī man tā bijis, es tos nevaru nopļaut, tā ozoliņi tur paliek augam zāļu pudurītī. Lai pārāk neieaugtos, izroku un stādu citur, veidojot ozolu mežu. Tā radās ideja, ka ozolu mežs – tas ir kaut kas īpašs. Jo vairāk tāpēc, ka Latvijā tādu nav daudz. Otrkārt, ozols ir ļoti spēcīgs simbols. Kad redzam senus, vairāku simtu gadu vecus ozolus, rodas jautājumi – kas tos stādījis, kāpēc? Ar šo gribam atstāt nākotnei zīmi par laiku, kurā dzīvojam. Lai pēc 200 – 300 gadiem saredz šo mūsu atstāto zīmi.”

Minētā vieta pie pašvaldības ēkas kalpos tikai stādu iegūšanai, un nākamajā vasarā cilvēki aicināti tos pārstādīt. Lai cēsniekiem dīgst Cēsu ozoli, nevis kādā citā valstī izaudzēti. Ir iespēja arī aiziet uz mežu, atrast tikko izdīgušu ozoliņu, to izrakt un iestādīt konkrētā vietā, lai pilsētā iesētie paliek tiem, kuri nevar tikt līdz mežam, bet grib iesaistīties ozolu stādīšanā. A. Balodis, norādot, ka visi valsts iedzīvotāji to, visticamāk, neizdarīs, aicina tos, kuri stādīs, iestādīt vairākus. Vai nu kaut kur savā zemē, vai arī kopā ar pašvaldību, veidojot pilsētā kādu ozolu aleju, parku. Šogad zīļu dēstīšana notiek tikai dažās vietās, bet idejas radītāji jau tagad saka, ka interese aug un iecere iet plašumā.

“Gribam panākt, lai cilvēkiem rodas iekšēja vajadzība iestādīt koku. Nevis pēc kādas pavēles, ar kādu svinīgu aicinājumu, bet pēc katra paša iekšējās sajūtas. Mūsu uzdevums izstāstīt to garo stāstu, sākot ar to, kas ozols mums ir, kāpēc uz to skatāmies ar tādu cieņu, līdz pat tam, ka ar ozola starpniecību varam paskatīties uz Latvijas vēsturi, tās cilvēkiem. Tāpēc iecerei dots nosaukums “Ozolu stāsti ,” saka A. Balodis.

Savu devumu dos arī dzejniece Māra Zālīte, gan stādot, gan stāstot stāstus par senajiem ozoliem. K. Kazāks piebilst, ka ir forši apkopot stāstus un stāstīt tos tālāk: “Lai ikviens saprot, ka ozols ir ne tikai koks, bet arī stāsta objekts. Lai katrs veido savu “Ozolu stāstu” par savu iestādīto ozolu. Es pirms 10 gadiem iestādīju divgadīgu ozolu dēlam, kuram arī bija divi gadi. Tagad tas jau izskatās pēc kociņa un ir pāraudzis dēlu diezgan pamatīgi. Ir interesanti vērot, kā ozols aug, parūpēties par to, lai interese nebeidzas tikai ar iestādīšanu vien. Gribam panākt, lai cilvēki atgriežas pie tradīcijas uztvert ozolu kā īpašu koku ar savu stāstu.”

Cēsu novada Jauniešu domes priekšsēdētāja Edīte Mežciema stāsta, ka jaunieši ar prieku atsaukušies aicinājumam, jo jūtas savas valsts patrioti: “To pierāda jau tas, ka te darbojamies. Te sākam rakstīt savu stāstu!”
K. Kazāks, īpaši uzsvērdams Cēsu jauniešu aktivitāti, norāda, ka ar ozolu stāstiem svarīgi uzrunāt jauniešus: “Viņiem vajadzīgs īpašs stāsts, kas spēj aizraut. Lai viņi apzinās, ko ozols nozīmē mums un ko mēs – ozolam. Mani satrauc, ka bērniem skolās līdz sestajai klasei netiek stāstīts par tautasdziesmās iekļautajiem simboliem, par mūsu tautas vizuālajiem simboliem. Jo tautasdziesmas ir mūsu tautas Bībele, un, ja mēs sākam tās nesaprast, tas dara bažīgu.”

Ieceres autori atgādina, ka šis ir darbs, kam nevarēs redzēt tūlītēju rezultātu, bet mūsdienu cilvēks radis, ka viss ir tūlīt un šodien. Kādam varbūt būs grūti saprast, kāpēc jādara kaut kas, kam rezultāts būs tikai nākotnē.

Taču viss nebeigsies tikai ar ozola iestādīšanu, katru no tiem plānots ielikt kopējā stāstā. Tie, kuri nākamajos gados iestādīs ozolu, aicināti nofotografēt vietu, kur iestādīts, tos, kuri iestādīja, foto liecību atsūtīt uz mājas lapu, kas top. Tā taps Latvijas karte ar iestādītajiem ozoliem. Tas būs kā mazais dainu skapis, šī būs ļoti vērtīga informācija pēc gadu desmitiem un simtiem. Nākamās paaudzes varēs uzzināt, kur ozoli atrodas, varēs salīdzināt, kādi tie ir tagad, kāda ir konkrētā vieta. Tā šie daudzie ozolu stāsti saplūdīs vienā kopīgā Latvijas stāstā.

Vidzemes pusē ozoliņi no zīlēm dīgs Cēsīs, Kurzemē – Kuldīgā, Zemgalē – Tērvetē, Latgalē – Baltinavā, bet Rīgas apkaimē – Ikšķilē.