Raiskuma kapsētā pabeigti atjaunošanas darbi. Kapličai nomainīts jumts, uzstādīts jauns krusts, atjaunoti mūra sētas fragmenti, kā arī kapu ieejas ķieģeļu vārtu stabi un vārtiņi, no jauna izgatavotas plāksnes uz kapličas ārsienas, kurā izdrupušo ķieģeļu vietā iemūrēti jauni.

Pēdējos gados Pārgaujas novada pašvaldība mērķtiecīgi sakārtojusi novada kapsētas. Straupes, Ungura, Strīķu, Lenču un Daibes kapsētās lielāki darbi paveikti agrāk.
“Raiskuma kapu kapliča celta pirms 140 gadiem, tagad tajā atjaunots vērtīgākais,” stāsta novada pašvaldības vadītājs Hardijs Vents un uzsver, ka atjaunot kapliču, vārtiņus mudinājusi raiskumiete Dagnija Pole. Viņa arī regulāri atgādināja un sekoja līdzi, lai budžetā šim mērķim tiktu paredzēta nauda.

D.Pole arī pētījusi kapsētas vēsturi. “Raiskums bija Straupes draudzē, un raiskumiešiem dzimtu kapi bija Straupē. Muižkungs Fēgezaks ierosināja, ka vajag savu kapsētu. Viņš piedāvāja zemi pie Smilškalnu mājām, tur cilvēkiem nepatika. Te bija meža nora, klusa, jauka vieta. Muižkungs pats sev izraudzījās kapu kalniņu, pats mērīja celiņus, stādīja kokus,” stāsta Dagnija un uzsver, ka kapsētas ierīkošanā visu darījuši muižas dotie meistari. Zvanu torni cēlis Bebru māju saimnieks Pēteris Velveris, kurš arī bijis pirmais zvaniķis. Kapu zvans esot dāvināts 1903.gadā, vēl jāpēta gravējums, kas to darījis.
Dagnija rāda fotogrāfijas, kādi vēl nesen izskatījās kapsētas vārtiņi un plāksnes kapličas ārsienā. Abu vārtu – gan to, pa kuriem ieiet kapsētas teritorijā, gan to, kas ved kapu kalniņā -, atjaunošanu uzņēmās raiskumieši, metālmākslinieki tēvs un dēls Jāņi Martinsoni. “Vārtiņus restaurējām, kāds pīķis bija nolauzts, to izgatavojām. Arī muižkunga kapavietas sētiņai bija jāatjauno daži pīķi. Muižkungu atdusas vieta nav bijusi cilvēku postīta, to izdarījis laiks,” pastāsta Jānis (jun.) un uzsver, ka strādājuši kā kādreiz, kad visus darbus darīja pašu pagasta cilvēki.

Interesants atklājums arī tēvam bijušas plāksnes pie kapličas. “Ejot kapličā, galvu augšup neceļ. Nebiju ievērojis uzrakstus, tie izbālējuši, nebija salasāmi. Plāksnēs, kas kalpojušas, kopš kapliča uzcelta, bija ložu pēdas,” pārdomās dalās J.Martinsons (sen.) un uzsver, ka nevienā kapsētā pie kapličas ārsienas nav redzējis līdzīgas plāksnes. Tagad ikvienam virs durvīm labi izlasāms “Svētīgi ir tie mirušie, kas iekš tā Kunga mirst”, bet sānu jomos vārdi – Tici un Cerē.

Meistari un Raiskuma komunālās saimniecības vadītājs Andris Erenbots pārbauda, cik viegli veras gan vārtiņi, pa kuriem ieiet kapsētā, gan tie, kas no kapličas ved kapu kalniņā. Dagnija pastāsta, ka pirms gadiem bērinieki uz kapliču gājuši no lejas puses, celiņa malā augušas tūjas. No padomju gadiem, kad elektriķi tieši celiņa galā uzstādīja A veida elektrības stabu, viss mainījies.

“Reti kurā kapsētā ir tā saucamais pēdējais ceļš. Bēru procesija no kapličas uzreiz negāja pa vārtiņiem augšā kapu kalniņā, bet gan pa sānu celiņu līdz maziem vārtiņiem. Tie nebija aiztaisāmi, bet virinājās. Vēl padomju laikā kapu uzraugs Voldemārs Iesalnieks stingri skatījās, lai iet pa pēdējo ceļu, kaut tad līdz kapu vietai bija jāiet liels līkums. Viņš skaidroja, ka te beidzas dzīvības ceļš, vārtiņi vienmēr ir vaļā un var ieiet tas, kam jāaiziet. Ciemos uz kapsētu jāiet tikai pa lielajiem vārtiem,” pastāsta Dagnija un piebilst, ka meklējusi muzejā, interesējusies raiskumiešu albumos, bet tā arī nav izdevies atrast nevienu mazo vārtiņu fotogrāfiju. Tagad arī to mūrējums ir atjaunots. Savulaik V.Iesalniekam bijusi arī visu mirušo reģistrācijas grāmata, tā gāja bojā ugunsgrēkā, kad nodega kapu sarga māja. Dagnija atzīst, ka vēl ir daudz izzināma par Raiskuma kapsētu.

“Arī Raiskuma kapsēta tagad ir sakārtota. Tuvinieki ir čakli piederīgo atdusas vietu kopēji,” saka A.Erenbots.