Raunas pagasta “Kalna Kauliņos” kūtiņā čiepst dažādu šķirņu cālēni, vistas gaida, kad tiks garākās pastaigās.

Saimnieki Agita un Raivis Vanceri labprāt izrāda savu saimniecību. Patlaban tajā ir ap 50 desmit šķirņu vistu. Putnkopība ir jaunās ģimenes aizraušanās, ar to viņi saista saimniekošanu nākotnē.

Raivis rīdzinieks, Agita cēsniece. Agitas vecākiem ir lauku īpašums Raunas pagasta “Kalna Kau­liņi”un pirms trim gadiem abi izdomāja pārcelties uz laukiem. “Kūts liela, domājām, ka varētu turēt dažas vistas. Sākām interesēties par putniem, aizbraucām uz saimniecību “Gribēni” Madonas novadā, kur audzē šķirnes vistas. Tur nebija brūnās vistas, kas katrā mājā,” atceras Raivis un atzīst, ka tad arī sapratuši, ka vēlas raibu vistu saimi. “Gribas, lai kūtī un pagalmā ir skaisti putni. Veido­jam vistu kolekciju. Patlaban viss vairāk pašu priekam un tuvākais mērķis – atgūt ieguldīto,” bilst Agita.

Saimnieki pēc jaunām šķirnēm brauc uz Lietuvu. “Lietuvā šķirnes putnu audzēšana ir attīstītāka. Putnkopji ieved aizvien jaunas šķirnes no pasaules, regulāri tiek rīkotas izstādes, kurās parādās jaunumi,” stāsta Raivis un atzīst, ka patlaban kūtiņā ir tās šķirnes, kuras vēlējušies. Iecere braukt uz izstādēm arī citās valstīs, jo katrā piedāvājums ir cits.

Vecajā kūtī ierīkota vistām patiesi daudzdzīvokļu māja. Katra šķirne dzīvo savā nožogojumā. Raivis ierīkojis dēšanai ērtas kastes. Viņš gan nosmej, ka dažai tomēr labāk patīk dēt stūrī uz grīdas, nevis kāpt augšā. Pavasarī tiks arī ierīkoti jauni voljēri, katrai šķirnei būs savs. Pagaidām padzīvoties pa āru tiek rindas kārtībā. “Šo ziemu visi putni pārdzīvojuši ļoti labi. Aukstums nav skādējis,” saka Agita un piebilst, ka uz ziemu atstāj mazāk vistu.

Rudenī iekārtota kūtī siltākā telpa. “Iegādājāmies inkubatoru. Tajā var inkubēt līdz 1040 olu. Labi tas, ka var likt, cik vajag un kad vajag. Varam izpalīdzēt arī kādam kaimiņam, jo dažu cāļu dēļ nav vērts iegādāties inkubatoru,” stāsta saimnieks un piebilst, ka mainīgie laikapstākļi vēl reti kādu mudina domāt par cāļiem. Pirmās olas inkubācijai tika saliktas jau janvārī. Saimnieki aizbrauca uz putnu izstādi Kauņā, nopirka olas un bija vien jāieslēdz inkubators.

Turpat blakus arī brūderis – piecstāvu cāļu māja, kur katrā var dzīvot līdz 50 cāļi. Tiem nodrošināts viss nepieciešamais. Līdz mēneša vecumam te ir ideāli apstākļi. Mājiņā čiepstētāji jūtas labi – silti, ūdens, barība, tikai jāaug.

Par elektrības rēķinu Raivis tikai noplāta rokas, neko darīt nevar, bez siltuma neiztikt. “Kaut elektrības patēriņš liels, telpa jāsilda, vistām vajag gaismu. Visur saliktas LED lampas, lai taupītu elektrību,” viņš pastāsta.

Agitai vismīļākās ir zīdvistiņas. “Dēj mazāk, bet tik skaistas kā lācīši. Atvedām no Lietuvas, vēl latviski īsti nerunā,” saka saimniece, un vistiņas labprāt ļauj, lai sačubina. Raivis slavē baltos kohinus, pēc kuriem speciāli braukts uz kādu saimniecību Lietuvā. Abu vēlēšanās bija, lai vistu saimē ir arī “Ayam Cemani” šķirnes putni. Latvijā tie ir retums. Nožogojumā ziņkārīgi raugās gailītis un četras vistas. “To izcelsmes zeme Indonēzija un vistām patīk siltums, tāpēc aukstajā laikā pārcēlām uz silto telpu. Putni ir melni – melna ir arī āda, sekste un mēle, arī gaļa un pat kauli ir melni. Olas gan krēmkrāsas,” pastāsta Raivis.

Saimnieki atzīst, ka interese par dažādām vistām Latvijā palielinās. Un tā nav tikai eksotika, kas piesaista. Raivis un Agita atminas, kā pirmās nopirkuši gadu vecas vistas un vīlušies, jo bijis jāpaiet laikam, lai putni aprastu ar vidi, saprastu, ka var brīvi staigāt, nav jāspriežas barā. “Lai izaudzētu vistu, jārēķinās, ka tā izmaksā vismaz 15 eiro. Fabrikā, protams, cenas citas,” bilst Raivis.
No “Kalna Kauliņiem” dažādu šķirņu cāļi aug daudzviet lauku sētās Latvijā. Saimnieki atklāj, ka par bioloģisko saimniekošanu nedomā. “Pārāk dārgi un tas ir apgrūtinājums. Vistām dodam zināmās saimniecībās audzētus graudus, kombinēto barību. Zinām, ko tās ēd, redzam, kā katra jūtas,” saka Agita.

Kad pēc cāļiem nav pieprasījuma, “Kalna Kauliņi” arī tirgoja olas. Taču iznāca vien radiem un draugiem. “Jārēķinās arī, cik patērētāji ir gatavi maksāt par olām. Varbūt ar laiku, paplašinot ganāmpulku, varēs arī vairāk tirgot olas. Ideju ir daudz un tās mainās, jo mainās situācijas, un tad izdevīgāk darīt citādāk.

Patlaban Raivis strādā algotu darbu, Agita ikdienā rūpējas par pusgadu un divus gadus vecajām meitām. “Ar laiku ceram, ka vismaz viens varēs nopelnīt, strādājot saimniecībā,” saka Raivis. Agita atzīst, ka jau bērnībā zinājusi, ka reiz pārcelsies uz laukiem un kaut ko te darīs.
“Sākumā domājām audzēt trušus, varbūt kādreiz atkal to darīsim. Bija ap 50 trušu. Sāka slimot, atrast noietu gaļai nebija viegli, vēl kaušana, atļauju kārtošana. Ganāmpulku likvidējām. Mums bija arī piecu šķirņu pīles. Taču ūdensputniem ziemā no­dro­­šināt piemērotus apstākļus ir grūti. Tagad mums ir piecas zosis. Drīz būs pirmie zoslēni. Vēr­tējam, pamēģinām,” pastāsta saim­niece.

Pavasarī darba iecerēts daudz. Vispirms jau jāierīko voljēri. Raivis domā, ka drošībai vajag ar jumtiem, lai vanagi nenodara skādi. “Pagājušogad gan neviens putns nepazuda. No lapsām sargā suņi,” stāsta Agita, bet Raivis piebilst: “Cerams, ka šopavasar putnu gripas draudu dēļ vistas nebūs jātur kūtī.”