Ziņas

Redzeslokā

Puzuri ne tikai rotā telpu

Ar prieku gatavoti. Puzuru meistare Ausma Spalviņa puzurus gatavo jau kopš bērnības un māca to citiem.Foto: Sarmīte Feldmane

Puzuri un to darināšana iekļauta Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

“Nacionālais mantojums apliecina, ka tā ir vērtība, nav viendienīte, modes lieta, ka tradīcija nav aizmirsta, tā jāsaglabā, jānodod tālāk nākamajām paaudzēm,” stāsta tautas lietišķās mākslas daiļamata meistare, audēja un puzuru darinātāja Ausma Spalviņa. Viņa bija viena no tiem, kuri gatavoja pieteikumu puzuru iekļaušanai nemateriālā mantojuma sarakstā.

“Mēs neesam tos izdomājuši, tikai nododam tālāk kā telpisko zīmi.      Lietuvieši kristībās un kāzās dāvina puzurus. Vācijā puzurus liek virs krāsns un kapličā, Kurzemē puzurus sauc par kāzu lukturiem. Mums padomju laikā puzuru gatavošana, izmantošana telpu rotāšanai izzuda, nebija vērtības tādiem – no salmiem un pašu darinātiem,” stāsta A.Spalviņa un uzsver: “Taču tradīcija ir saglabāta. Neesam apzinājuši, nezinām, cik daudzi mājās gatavo puzurus.”      Ar puzuru darināšanu nodarbojas tautas lietišķās mākslas studijās, latviskās dzīvesziņas uzturētāji un kopēji.
A.Spalviņa    rāda 11.gadsimta jostu, tajā latviskie raksti. Tos pašus, tikai uzmanīgi ieskatoties, var redzēt puzurā.

“Puzuri ir sakārtota, harmoniska Visuma simbols, kas enerģētiski labvēlīgi ietekmē vidi un cilvēku, ar formu un zeltaino krāsu izsaka atdzimstošās gaismas ideju. Šādi palīdzam saulei tikt atpakaļ debesu kalnā… Puzuri transformē negatīvās emocijas, sakārto domas, veido aizsarglauku, simbolizē saikni ar Dievu. Tie rāda, ka ikkatra mazā pasaulīte veido lielo, jo arī mēs, cilvēki, visa radība esam piesieti tādā kā enerģētiskā un dvēseliskā sudraba pavedienā, kas tiecas atpakaļ uz sākotni, uz debesīm,” teikts aprakstā par puzuriem kā nemateriālo kultūras mantojumu.

A.Spalviņa atgādina, ka puzuri nav tikai telpu rotājums Ziemassvētkos. “Tie ir sausā laika rotājums godos. Vasarā, rudenī savāca materiālus no visa, kas ir dabā: salmus, ašķus, pīlādž­ogas, vilkābeles augļus. Skaisti puzurī izskatās asie pipari, ēveļskaidas, kaltētu burkānu ripiņas, spalvas. No latvāņiem gan nevajag gatavot puzurus, tas mums svešs augs. Kad sākas garie, tumšie vakari, ir laiks vakarēšanai un puzuru gatavošanai. Tā ģimenes kopā būšana, zūd atšķirība starp paaudzēm, ir sarunas. Ar puzuriem telpas rotāja no Miķeļiem līdz Lieldienām, ikreiz ieliekot kādu citu akcentu,” stāsta A.Spalviņa.

Meistare regulāri vada puzuru gatavošanas meistardarbnīcas. Izgatavot savu puzuru vēlas gan bērni, gan pieaugušie. “Kā bērni aizraujas! Viņiem ir cita domāšana. Kādus viņi gatavo puzurus! Tas ir mūsu gēnos, un tad klāt nāk izdoma.    Kāds tēvs, ieraugot puzuri, iesaucās, ka tas jau ir atoms. Kristāls ir pamatu pamats, cik precīzi sagriez materiālu, tik precīzs būs puzurs. Meistardarbnīcās parādu, kā to daru, katrs aiziet mājās un    kaut dara citādāk. Puzuru gatavošana nav tehnisks darbs, bet rotāšanās, strādā ar galvu, ieraugi sakarības, kas veidojas. Tā ir gan meditācija, gan darināšana, kas ietver sevī ne tikai prasmes, bet arī zināšanas, piemēram, ģeometrijas likumsakarības, paražas, kas saistītas ar dabu un Visumu. Veidošana attīsta pacietību, precizitāti, iztēli. Bēr­niem tā    attīsta motoriku, uzmanību, matemātikas zināšanas. Ja darināšana var kalpot kā prāta asināšana un sava veida meditācija, tad pats darba rezultāts ir pārsteidzošs,” stāsta A.Spalviņa un uzsver, ka kāds puzurs nevar būt skaistāks par citu, katram savs ir īpašs. Viņa atzīst, ka pēdējos gados amatnieki kļūst arī tādi kā izklaidētāji dažādos pasākumos, rāda, ko dara, iesaista cilvēkus. Viņai spilgtā atmiņā, kā kādā    svinīgā sarīkojumā dāma greznā vakarkleitā gatavojusi puzuri. Cik bijusi laimīga par pašas darināto, ar lepnumu rādījusi citiem.

Puzuri mēdz būt ļoti dažādi, no 12 savērtiem salmiņiem līdz simtiem un tūkstošiem. “Puzurī var ielikt ķiploku, kas būs kā    dabīgais atsvaidzinātājs, nebūs jāuztraucas, ka mazs bērns tiek klāt. Latvietis vienmēr bijis praktisks. Puzuri viņš gatavo tik lielu, lai netraucē telpā,” teic puzuru meistare.    Puzurus    katru gadu    gatavoja no jauna, vecos sadedzināja, tā tiekot vaļā no    uzkrātās negatīvās enerģijas. Ticējumi vēsta: ja puzuru piekar virs bērna gultiņas, bērns aug laimīgs un priecīgs,    tiek pasargāts no slimībām, ļauniem spēkiem. Puzuriem svarīgākā ir      kustība. Kur nav kustības, tur iestājas sastingums, panīkums, tur apstājas laiks. Ja puzurs griežas, tas uz labu, ja nē – gaidāma slimība vai nelaime.

Nākamruden Jelgavā iecerēts    Starptautiskais puzuru un salmu mākslas festivāls, kas būs līdz šim vērienīgākais puzuru darināšanas prasmei veltītais notikums Latvijā un pulcēs meistarus no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Tas būs sadarbības un jaunrades platforma, kur ikviens interesents varēs izzināt šī nemateriālā kultūras mantojuma daudzveidīgo izpausmi un filozofiju.