Ziņas

Sabiedrība

Pustūkstotis tirgotāju, plusi un mīnusi

Saliec pats. Aleksandrs Ļubinskis demonstrē kasti, kurā atrodas detaļas, no kurām katrs var salikt galda lampu, kāda redzama fonā.Foto: Jānis Gabrāns

Jebkuru pilsētas vai novada svētku neatņemama sastāvdaļa ir tirdziņi. Cēsu svētkos tirgotāju bija necerēti daudz. Ja pērn svētki pulcēja apmēram 300 tirgotājus, šogad skaits sasniedza gandrīz pustūkstoti. Tas vienā ziņā vērtējams pozitīvi, taču, pēc pašu tirgotāju atzinuma, nesa līdzi arī savus mīnusus.

“Druva” jautāja Cēsu svēt­kos satiktajiem tirgotājiem, vai šī ir iespēja sevi parādīt, kaut ko pārdot, kā notiek izvēle, kurp braukt.

Tirdziņā pazinu Maijas Balt­bārzdes gatavotos griķu spilventiņus, maisiņus un citus darinājumus ar interesantiem uzrakstiem. Tos cēsnieki vēl atceras no laikiem, kad notika izstāde “Cēsu uzņēmējs”. Šoreiz pārdevējas vietu bija ieņēmusi Maijas mamma Janīna. Viņa stāsta, ka daudzajos gados izkristalizējies, kur vērts braukt: “Cēsis ir vieta, kur pēdējos gados gājis ļoti labi. Tiesa, atšķirībā no šiem svētkiem. Domāju, tas tāpēc, ka ļoti daudz tirgotāju, bet cilvēkam naudas maks viens, un cik tajā naudas ir, tik ir.”

Viņa stāsta, ka izdevies pārdzīvot krīzes gadus un meitas ražojumi joprojām cieņā: “Interese par griķu spilveniem kļūst arvien lielāka, jo cilvēki domā par veselīgu dzīvesveidu.”
Pils dārzā ar saviem keramikas izstrādājumiem tirgojās Laimdota Virskūna no Valmieras. Viņas piedāvājumā gan nebija ierasto podu, šķīvju, bļodu, bet dažādas formas svilpaunieki, citas interesantas lietas. Viņa atzina ka tikšanās ar pircēju tirdziņos ir vissvarīgākā, jo mājražotājs nepārdod preci, bet stāstu, filozofiju: “Šā­dos tirdziņos jaukākais ir parunāt ar cilvēkiem, neatkarīgi, vai kaut ko nopērk vai ne. Sarunā noskaidrojas vēlmes, ko cilvēki gribētu, tad veidojas gluži vai kopdarbs. Sāku taisīt māla kausus, kādā tirdziņā pienāca Valmier­muižas alus darītavas saimnieks Aigars Ruņģis un, stāstot, ka sākuši ražot degalu, palūdza, lai uztaisu lielajiem kausiem bērnus. Tā radās mazie kausiņi – “Ceļa­kāja”. Vai cits stāsts, ražoju svil­pauniekus “Latvieša sirds”, pēc drauga ieteikuma no tām radās māla blašķītes.”

Daudz bija amatnieku, kuri piedāvāja koka izstrādājumus – karotes, gaļas dēlīšus. Viņu vidū arī Sandra Drusta un Māris Balodis no Jelgavas. Viņi atzina, ka piedalīšanās tirdziņos ir iespēja ne tikai sevi parādīt, bet arī kopā būšana ar citiem tirgotājiem un pircējiem. Uz jautājumu, kā koka izstrādājumu ražotāju vidū atrast savu niansi, M. Balodis norāda, ka jāpaskatās, ko citi nepiedāvā, un tas arī jāražo: “Mēs savu rokrakstu meklējam etnogrāfijā. Ir trauki, gatavoti senas saktas formā, kokles formā. Izmantojam etnogrāfiskos rakstus, senās latvju zīmes, tie joprojām lielā cieņā.”
S. Drusta stāsta, ka viņi galvenokārt strādā ar ozolu, un koks tiekot īpaši apstrādāts: “Strādā­jam pēc sentēvu tehnoloģijām, koks tiek piesūcināts ar kaņepju eļļu un bišu vasku. Pēc šādas apstrādes koksne uzreiz burtiski uzzied, atklājas tekstūra. Nekas jauns nav jāizdomā, jāatrod tikai senās zināšanas, un ir vēl kāds būtisks nosacījums – ir jādara! Protams, vieglāk paņemt lētu eļļu, bet mums ir atbildība par to, ko tirgojam, tāpēc izvēlamies visu darīt pēc iespējas labāk, un cilvēki to novērtē.”

Viņa norāda, ka piedāvājumam jābūt iespējami plašam, sākot no sīkumiņiem līdz nopietniem darinājumiem, lai ikviens, pēc sava maciņa iespējām, kaut ko varētu iegādāties.

Limbažu Lietišķās mākslas studijas “Dzilna” pārstāve Maruta Laufmane pastāstīja, ka uz tirdziņiem brauc, lai parādītu, ko pa garajiem vakariem sadarījušas: “Cilvēki mūsu veikumu novērtē, saprot, ka cena ir atbilstoša, bet ne visi var atļauties. Tas mums netraucē aust, jo šis ir mūsu vaļasprieks. Braucam uz tirdziņiem, kas notiek Brīvdabas muzejā, vēl dažiem izlases veidā, arī Cēsīm, jo tas tepat blakus.”

Priekulietis Aleksandrs Ļubins­kis piedāvāja saliekamus priekšmetus no koka – galda lampu un pulksteni. Vārds – saliekamo – jāsaprot tā, ka šos izstrādājumus pircējs iegādājas izjauktā veidā kartona kastītē un pats saliek kopā. Var teikt, sava veida Lego konstruktors.

Aleksandrs stāsta, ka meitai vajadzējis galda lampu, tā tas sācies. “Aizgāju uz veikalu un sapratu, ka par 25 eiro var nopirkt tikai pamatīgus štruntus. Zināju, ka viņai patīk darboties ar Lego, nodomāju, kāpēc pati nevarētu sev salikt lampu? Man tikai jārada detaļas. Uzzīmēju, izfrēzēju, viņa salika, un sieva ieteica, ka vajadzētu šādas lampas tirgot. Tā kā man ir tiešais darbs, uz tirdziņiem neesmu braucis, šis ir pirmais izbraukums, lai pārbaudītu pircēju reakciju.”

Viņš lampu varot salikt stundā, jo jau esot piešāvies, citam, darot to pirmo reizi, būs vajadzīgs ilgāks laiks. Taču nav jāsatraucas, ko un kā darīt, jo instrukcijā viss parādīts soli pa solim. Var teikt, ka cilvēks nopērk preci ar pievienoto vērtību, proti, kopā ar bērnu kopīgi to var salikt. Šis ir pierādījums, kā no vienkāršas idejas, kas it kā radīta pašu vajadzībām, top produkts, ko piedāvāt plašākam lokam.

“Tas ir labākais biznesa modelis, ka tev ir vajadzība, tu saproti, ka tā ir problēma, un sāc meklē risinājumu. Kad esi to atradis, saproti, ka to var piedāvāt arī citiem,” saka A. Ļubinskis. Nākamajā dienā pēc tirgus A. Ļubinskis pastāstīja, ka cilvēki viņa piedāvājumu novērtējuši kā interesantu un neparastu un atzinuši, ka pulkstenis un lampa var būt interesanta dāvana.

Cēsu pilsētas svētku tirdziņš aizvadīts, jādomā, ka arī rīkotāji uzklausīja tirgotāju vērtējumu, lai izdarītu secinājumus. Arī par, iespējams, pārlieku lielo skaitu. Kāds norādīja, ka varbūt vajadzētu noteikt limitu, un starpnieku, kas pārdod ne pašu ražoto, te varētu arī nebūt. Izskanēja arī citi iebildumi, ka par tirgotāju diemžēl netiek padomāts, lai gan katrs no viņiem maksā naudu par tirdz­niecības vietu. Daži norādīja uz problēmām ar tualetēm, citi uz to, ka nav bijušas konkrēti ierādītas vietas, ka bijušas grūtības piekļūt ar transportu.