Ziņas

Sabiedrība

Pusaudži notiesāti par slepkavību

Prokurore apsūdzības rakstā iepriekš bija norādījusi, ka nepilngadīgais zēns noslepkavots ar īpašu cietsirdību – ilgi sists, spārdīts un pērts ar zaru. Tiesājamie piekaušanas laikā taustījuši, vai upurim vēl ir pulss. Viens no viņiem it kā ar žileti griezis upura kaklu, bet to šis tiesājamais tiesā noliedza. Beigās upuris ar kājas spērienu noripināts pa Gaujas krastu un pagrūsts zem ledus, kur viņu aizrāvusi upes straume.

“Sists, kā paši tiesājamie izteicās, par stučīšanu. Tie ir nerakstītie likumi pusaudžu vidū,” Latvijas radio korespondentei Vidzemē Guntai Matisonei bija paskaidrojis Vidzemes apgabaltiesas tiesnesis Modris Lapiņš. Slepkavības iemesls, saskaņā ar bojā gājušā mātes teikto, iespējams, ir viņas iesniegums policijā janvārī, kad dēlu bija piekāvis viens no tiesājamiem. Krimināllietu toreiz neierosināja, taču četrpadsmitgadīgais Mārcis pēc tam baidījies iziet no mājas, pārmetis mātei, ka iesnieguma dēļ saņēmis draudus un tiek izsekots.

Spriedumu Vidzemes apgabaltiesa nolasīja 10. novembrī – noslepkavotā Mārča vārda dienā, tāpēc tuvinieki atzina, ka viņiem jāpārdzīvo divkārt smags brīdis.

“Mārcītim pirmā vārda diena tajā saulē, bet zinu, ka visas debesis raud par viņu. Bargāku sodu viņiem nevarēja prasīt, jo vēl ir tie gadi. Es domāju, ka kaut kas spriedīs vēl bargāku likumu. Man nav ko teikt, jo mēs Mārci vairs neatgūsim,” pēc sprieduma noklausīšanās sacīja Mārča vecmāmiņa Dzintra Briķe, bet mamma Erita Mušperte sacīja: “Man pilnīgi vienalga, kāds ir sods. Man tas nepalīdzēs. Mārcim ir vārda diena, bet man pat nav kurp puķītes aiznest.”

Tiesas procesa laikā vairākkārt tika atgādināts, ka nav atrasts Mārča līķis. Tas bija akcents arī no aizstāvības puses.

“Līķis ir tikai viens no pierādījumiem. Mēs vērtējām tos, kas iegūti,” uzsvēra tiesnesis Modris Lapiņš. Tiesā tika uzsvērts, ka pierādījums ir arī cietušā asins pēdas uz tiesājamo apģērba.

Izvaicāti par procesa emocionālo pusi, juristi izteikumos bija atturīgi, sakot, ka emocijas ir jāatstāj aiz tiesas zāles durvīm. Uz žurnālistes Guntas Matisones izteikto secinājumu, ka pusaudžiem tiesas zālē sejas vaibsti nav notrīcējuši, Modris Lapiņš atbildēja: “Es jums piekrītu. Tiesas procesa laikā bija epizode, kad cietusī atļāvās pajautāt, ko Nauris Not-te nožēlo. Varbūt kaut ko nesapratu, bet tiesājamā izteiktā doma bija, lai cietusī nebrauc viņam augumā. Nožēlas tur nebija. Runāt par nodarījumu nožēlu būtu grūti.” Viena notiesātā māte Valentīna Kokarēviča žurnālistiem stāstīja, ka viņas dēls izdarīto nožēlo.

“Viņš vienu sitienu iztaisīja, kad viņam lika to darīt,” savu dēlu, kuram piespriests 12,5 gadu cietumsods, aizstāvēja Valentīna Kokarēviča.

“Kādi tad zeki atgriežas? Šāds sods ir stimuls sist nost. Lai Valmiera tagad turas, pēc gadiem četri iznāks,” sprieda notiesātā māte V. Kokarēviča.

Maksimālais sods, ko likums paredz nepilngadīgajiem par sevišķi smagu noziegumu izdarīšanu, ir 15 gadi, šoreiz prokurore pieprasīja un tiesa piesprieda – nozieguma ierosinātājam maksimālo sodu, pārējiem trim vienaudža slepkavām sodus, kas ir tuvu maksimālajam. Tiesnesis Modris Lapiņš bija pārliecināts, ka aizstāvība spriedumu pārsūdzēs.

“Tiks pārsūdzēts, tad lai lemj augstākstāvošas instances.”

Pašlaik notiesātie atrodas Cēsu audzināšanas iestādes nepilngadīgajiem izmeklēšanas cietuma nodaļā.

“Mums ar viņiem būs grūti, tāpēc, ka šiem puišiem nav perspektīvas. Vienīgā – pēc gadiem nokļūt pieaugušo ieslodzījuma vietā,” sacīja iestādes priekšnieks Juris Baidaks. Pašlaik iestādē atrodas 140 notiesātie. “Uz sitiena neatceros, bet ir, kādi četri vai pieci, kuri sodīti par slepkavības izdarīšanu,” tā J. Baidaks un piebilda, ka jaunpienācēji no Valmieras iestādes mikroklimatu neietekmēs.