Ziņas

Sabiedrība

Purva sārtvaidzes – dzērvenes

Dzērvenes. Katru gadu pieprasījums pēc vitamīniem bagātajam ogām palielinās gan pasaulē, gan Latvijā.Foto: Marta Martinsone

Aivars Eglītis Pārgaujas novada Stalbes pagastā jau 11 gadus savā kūdras purvā audzē dzērvenes. Šo sārtvaidzi pieprasa visā Eiropā, tās cena turas augsta, un lielogu dzērvene prasa minimālus kopšanas izdevumus. “Purvā ieliktā nauda” atmaksājas tikai pēc pieciem gadiem, kad augi sāk ienest stabilu ražu.

Dzērveņu plantācijas patiešām atgādina vienlaidus veselīgi – noaugušu un labi sacerojušu labības lauku. Tas panākts, mehanizēti ar frēzi iestrādājot un pēc tam pieveļot vai mulčējot sagarinātas dzērvenāju stīgas. A. Eglītis šoruden neslēpj sarūgtinājumu, jo viss nav veicies, kā plānots: “Šogad ar dzērveņu ražu ir ļoti drūmi, nav pat, ko apcerēt. Tāda pati situācija ir arī citiem audzētājiem. Dzērvenēm pavasarī spēcīgi apsala ziedi. Meteo stacija laikus mūs nepabrīdināja, tāpēc nepaguvām aplaistīt platības, lai pasargātu. Neko tādu negaidījām.”

Runājot par šīs vasaras lielo sausumu un karstumu, saimnieks stāsta, ka lielogu dzērvenei tas neskādē: “Sauss un karsts laiks var būt kaut mēnesi no vietas, tas nekas, jo kūdra ir tāds substrāts, kam augšējā kārta – pat līdz trīs centimetriem- var būt sausa, bet tālāk būs mitra. Vienīgi gadījumā, ja 31 dienu no vietas ir kārtīga svelme, varētu sākt domāt par laistīšanu, taču citādi dzērvenes purvājos jūtas labi.”

A.Eglītis ir mājražotājs un tāpēc dzērvenes pārstrādā – spiež sulu, ražo sukādes, gatavo konfektes un marmelādes: “Ar to ogu daudzumu, kāds izaug mūsu saimniecībā, lielos projektos iesaistīties nevar, esam par maziem, tāpēc mūsu noieta tirgus ir tiešā pārdošana un gadatirdziņi.” Jābilst, ka lielākais Latvijas dzērveņu audzētāju eksporta tirgus ir Lielbritānijā, savukārt lielākais konkurents – Baltkrievijas zemnieki, taču poļus A. Eglītis sakās nejūtam. Pieprasījums ir milzīgs, un Latvijas iekšējais tirgus ir izslāpis pēc dzērvenēm, bet šogad grūtības ir visiem: “Nevaru iedomāties, kā lielie ražotāji, kuri strādā arī uz ārvalstu tirgiem un jau iepriekš saslēguši līgumus, nodrošinās apsolīto ogu daudzumu. Par piemēru varu minēt Rāmkalnus, kas šogad prasīja 80 tonnas dzērveņu. Kur ņems, nezinu.”

Sapratuši, ka, pat apvienojoties visiem Latvijas Dzērveņu audzētāju asociācijas biedriem, šogad tādu vairumu nodrošināt nevar, viņi ar uzpircējiem tālākās sarunās neielaidās: “Sliktas ražas gadā, kāds ir šis, es no savas platības varu piedāvāt tikai tonnu ogu, savukārt labā gadā līdz pat 12 tonnām no hektāra. Kad ogas ir, tad to ir daudz, jāspēj tik lasīt, bet tā ir nākamā problēma, kas ir pilnīgi visās nozarēs. Proti, nav, kas lasa. Tas ir smags darbs, un daudziem ar dažām dienām pietiek, lai purvā vairs savu kāju nespertu. Es maksāju pēc padarītā un tad dzirdu pārmetumus, ka te jau neko nevar nopelnīt. Protams, ogu vākšana ir laikietilpīga, bet , lai arī man ir iegādāts kombains, es to neizmantoju, jo ar rokām lasa saudzīgāk.”

Izvēloties, ar kādām dzērveņu šķirnēm uzsākt audzēšanu, Aivars nosliecies par labu mazāk prasīgajām un saka, ka vienīgā atšķirība ir ogu nogatavošanās laiks. Vienas lielogu dzērveņu šķirnes ātrāk sāk gatavoties, citas par divām nedēļām vēlāk. Tā ir vienīgā būtiskā atšķirība. Ja saimnieks agrāk spēj dzērvenes nolasīt, piedāvāt tirgū, tad, bez šaubām, viņa trumpis ir cena.

Daudzu gadu gaitā audzētājiem izveidojušies savstarpējie kontakti, izveidojusies veiksmīga sadarbība: “Mēs dalāmies pieredzē un attīstām idejas, taču ir arī audzētāji, kuri nevēlas mums pievienoties, turas maliņā. Zinām apmēram vietu un rajonu, kurā viņi darbojas, bet mēs neesam pie viņiem gaidīti, un viņi nenāk pie mums,” pastāsta saimnieks.

Asociācija plašākus seminārus nerīko, jo tie pēc savas formas ir domāti plašākam sabiedrības lokam, taču A.Eglītis atzīst, ka jauni censoņi no ārpuses neparādās: “Ir gadījumi, kad atbrauc pakonsultēties, jo ir vēlme nodarboties ar dzērveņu audzēšanu, bet sapratuši, ka tas ir smags darbs, ka dzērveņu audzēšana nav tikai skaista skatīšanās, bet gan garantēti sabeigta mugura, locīšanās no agra rīta līdz vēlai naktij un pat pa nakti, interesentu entuziasms ātri izplēn.”

Dzērvenes var audzēt speciāli aprīkotos dabiskajos vai mākslīgi izveidotajos purvos. Augšanai nepieciešama mitra vai daļēji mitra augsne bez kaļķiem, bagāta ar kūdru, vai viegls smilšmāls ar lapu trūdvielām. Ja grib mērķtiecīgi nodarboties ar dzērveņu audzēšanu, Aivars iesaka veikt zemes analīzes: “Es kā integrētais audzētājs katru gadu ņemu paraugus analīzēm, pat ja teorētiski tik bieži to nemaz nevajag. Tomēr man labpatīk zināt, kas jādara, lai sasniegtu izcilus rezultātus, jo dzērveņu audzēšanā nav vienas gatavas receptes visiem. Visbiežāk ikvienam saimniekošana atšķirsies no tā, kā dara citi. Tas pierādījies arī praksē, jo viena ezera pretējās pusēs augsne ir dažāda.”

Dzērvenes atšķirībā no zemenēm nav jāpārstāda ik pēc dažiem gadiem. Toties, lai iegūtu labu ražu, tās ir jāravē līdz laikam, kad aizmetas ogas. Jau agrā pavasarī, tikko kūdra atlaižas, jādodas ravēt lauks no mazajiem kociņiem, krūmiem un smilgām: “Citi smej, ka nav, ko piņķerēties ar rokām, laiž ķīmiju virsū, un miers, bet sūnās pat bērziņi ir tik smalki, ka tiem var tikt klāt tikai ar rokām. Ja dzērveņu lauku rušina, ravē un mulčē, tad vēlāk parādās problēma, kā visu to labumu novākt.”

Šogad, kad raža ir vairāk neraža, dzērveņu cena kilogramā ir 2,50 eiro. Tā nav tirgus cena, bet gan lielražošanas cena. Lielākā kļūda ir vēlme ātri dabūt rezultātu, gaidīt, ka jau rīt būs lielā nauda. Aivars atgādina, ka tā nenotiek: “Daudzi prātā kalkulē , ka 20 – 30 tonnas jau sanāk tīri skaists skaitlis, bet, ja trešajā gadā to neizdodas sasniegt, tad entuziasms saplok un cilvēki atmet ar roku. Vēl lielāks sarūgtinājums gaida tos, kuri salasījušies skaistos Amerikas veiksmes stāstus un cer tikt pie 40 tonnām no hektāra. Jānolaižas uz zemes, jo te tā nebūs.”

Dzērvenes sāk ražot piektajā vai sestajā gadā, taču septītajā sasniedz kulmināciju, pēc tam raža atkal samazinās. Kā jau visiem augiem, arī dzērvenei ir savas “veselības problēmas”. Aivars stāsta, ka tur neko nevar darīt – tās jāpārslimo, tāpat kā cilvēks izslimo vējbakas.

Kā būtisku aspektu veiksmīgai saimniekošanai A.Eglītis uzsver īpašumtiesības: “Šajā gadījumā dzērvenes aug manā privātīpašumā, taču ir dzirdēti gadījumi, ka cilvēks noslēdz līgumu uz pieciem gadiem ar Latvijas Valsts mežiem (LVM) un tajā laikā, kad dzērvenes sāk kārtīgi ražot, LVM līgumu nepagarina, un skaistajam dzērveņu laukam parādās cits īpašnieks un plūc tavus laurus.”