Tagadējos laikos pierasts, ka daudzi ikdienā mēro tālākus gabalus ceļā, lai nokļūtu darbā, jo savā pilsētā darbavietas ne vienmēr ir pieejamas. Sarunā ar valmierieti, kura divarpus gadus braukājusi uz darbu Cēsīs, bet tagad braukāšanai pielikusi punktu, skaidrojām cēloņus.

Lai atbrauktu darbā uz Cēsīm ar satiksmes autobusu, jārēķinās, ka Valmieras autoostā jānonāk laikus. Autobusi aizies pulksten 6.45 un 7.40.

Starp Valmieru un Cēsīm ir nieka 30 kilometri, tātad pieņemams attālums, ja ir savs transports. Arī laiks, kas patērējams ceļā uz vienu pusi, nav ilgs- 25 minūtes. Taču pats ceļš posmā Valmiera – Cēsis ne vienmēr esot autobraucējiem pieņemams. Tas var būt arī iemesls, kāpēc pamest labu darbavietu Cēsīs un turpināt darba meklējumus Valmierā.
Ja tumsas vai sala dēļ ir grūti izbraucams ceļš vai, vēl trakāk, veidojas “melnais ledus” un nav braukusi kaisītājmašīna, braukšana pa līkumoto, reizēm stāvo ceļu uz Cēsīm dažā ziņā kļūst pat bīstama. Tad jārēķinās ne tikai ar 40 minūtēm ceļā un ar risku, ko vientuļos ceļa posmos izraisa gājēji un zvēri. Turklāt ik rītu starp pilsētām ir intensīva satiksme. Ne tikai valmierieši, arī cēsnieki braukā uz darbu kaimiņpilsētās.

Viss 30 kilometru posms starp pilsētām, braucot cauri Liepai, ir līkumots un reti parocīgs apdzīšanai. Drošas un pārredzamas ceļā no Valmieras ir kādas trīs vietas. Pa vidu mašīnu kolonnā, kuru vadītāji steidzas uz darbu, gadās nedrošāki autovadītāji. Tie pie stūres brauc par 20 kilometriem stundā lēnāk, nekā atļauts posmā starp Valmieru un Cēsīm. Veidojas kolonna, un to apdzīt rītos kļūst neiespējami. Risku palielina satiksmes intensitāte abos virzienos.

Ātrums ir jāsamazina arī vienīgajā apdzīvotajā vietā pa ceļam – Liepā -, kā arī vēl piecās vietās starp Valmieru un Cēsīm, jo šis posms Latvijā savā ziņā ir unikāls. Piecas reizes autobraucējiem ir jāšķērso vilciena sliedes. Valmierieši darba gados iegaumējuši, ka vilciens no Cēsīm uz Valmieru atiet pusdeviņos. Tajā brīdī jābūt jau pie piektās pārbrauktuves – pašās Cēsīs, Val­mie­ras ielā. Ja iznācis ceļā mazliet kavēties, tad būs slēgtas arī iepriekšējās dzelzceļa pārbrauktuves un darbā Cēsīs varēs būt bez piecām minūtēm, kad sākas rīta sanāksme. Vilciens, kurš pasažierus Cēsīs izlaiž pusdeviņos, apstājas arī Jāņmuižas pieturā. Pie šīs pārbrauktuves stāvot, valmierieši ievērojuši, ka no vilciena izkāpj ne vairāk kā trīs cilvēki. Kopš Jāņmuižā vairs nedarbojas arodvidusskola, jauniešu starp izkāpējiem nav. Arī pats rīta vilciens Valmieras virzienā ir īss, redzams, ka braucēju tikpat kā nav.

Braukšanu no rītiem uz Cēsīm un vakaros uz mājām Valmierā apgrūtina arī lielgabarīta automašīnas. Pirms pārbrauktuvēm tās samazina ātrumu un gausāk uzsāk kustību. Tā esot īsta sodība vieglo automašīnu šoferiem, ja rīta stundā gadoties braukt aiz kokvedēja. Līkumotajā autoceļā to grūti apdzīt, reizēm arī neomulīgi braukt, jo kravas ne vienmēr izskatās droši nostiprinātas.

Ja laukos ir sējas vai pļaujas laiks, uz Valmieras – Cēsu ceļa mēdz izbraukt arī lauksaimniecības tehnika. Tā pārvietojas ar 40 km stundā, un līkumotajā ceļā, kur grūtības apdzīt, izveidojas vieglo automašīnu karavāna. Tiem, kuri brauc ar savu auto, jāņem vērā, ka arī braukšana aiz autobusa kavēs laiku. Izņēmums, ja kāds pasažieris izkāps pieturā. Tad ceļš pārējam transportam ir brīvs un plūsma raitāka.

Nervus kutinoši auto šoferiem ir tas, ka gar Valmieras ceļa malu ir sastādītas ābeles – desmitiem un simtiem. Ziemās krēslā tur no­kritušos ābolus meklē stirnas. Dzīvnieki nepazīst satiksmes noteikumus un var instinktīvi mesties pāri ceļam, piemēram, meklējot pie otrās puses ābelēm labāku guvumu. Stirnām uz asfalta gludās virsmas slīd kājas. Dzīv­nieku muļļāšanās pa ceļu rada vēl bīstamākas situācijas it sevišķi tāpēc, ka notiek krēslas stundā. Brau­cējs kolonnā var nesaprast un laikā nenobremzēt, jo stirnu nepamana. Būt braucējam kolonnā no darba Cēsīs uz Valmieru un esot pirmajam, caur galvu izskrien doma par mazāko ļaunumu – vai labāk turpināt kustību un, iespējams, sabraukt dzīvnieku, vai bremzēt un riskēt, ka izraisīsi virkni avāriju. Aizmugurē braucošie var instinktīvi nenoreaģēt, jo bremzēšanai neredz pamatu.

Lai cik “Latvijas dzelzceļš” necenstos sniegotās dienās tīrīt savu teritoriju pie pārbrauktuvēm, vien­alga intensīvā satiksme ceļu šai vietā padara slidenu. Ja ir atkala, piebraukts ceļš un pie Bušu gravas tikko aizvadīts vilciens, Cēsu virzienā jāsāk braukt pret kalnu, bet kustība ir apgrūtināta, it sevišķi, ja priekšā ir kokvedējs, kurš nevar uzsākt kustību kalnā. Rīta cēlienos pie Cēsīm tad kolonna virzās lēni. Nāk pretī mašīnas, un apdzīšana jāveic gandrīz uz sliedēm. Neomulīga šī pārbrauktuve ziemās ir arī mājupceļā uz Valmieru. Pastāv bīstamība apstāties vien uz sliedēm, lai gan zīme rāda stop jau ātrāk. Autovadītājam jābūt ar zināmām iemaņām.

Interesants ir vēl kāds apstāklis par ceļu, kas savieno Cēsis ar Valmieru. Ja ceļš no Valmieras līdz Liepai, kas ir pusceļš, izrādās labs braukšanai, tad no Liepas līdz Cēsīm var būt braukšanai slikts vai arī tieši pretēji. Ikdienas braucēji starp abām pilsētām to ievērojuši un apgalvo, ka Liepa savā ziņā ir laika zona.

Liepa ir arī valmieriešu bieds. Kad ir ziemas tumšie mēneši un vēl snieg, ceļu tīrītāji nevar visu uzreiz atrisināt. Redzamība jau tā apgrūtināta, bet pa ceļa malām, īpaši Liepas tuvumā, var iet cilvēki bez atstarojošiem elementiem. Šoferiem jārēķinās, ka šajā apdzīvotajā vietā un tik noslogotā satiksmē joprojām dzīvo bezatbildīgi cilvēki. Par to liecina ne tikai šoferu novērojumi, arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta statiska. To papētot, var izdarīt secinājumu, ka gājēji pa autoceļu Liepā bēdīgo satiksmes negadījumu statisku aizvien papildina. Arī presi sasniedz informācija:”Jau atkal uz ceļa Liepas pagastā notriekts cilvēks.” Šoferi spiesti braukt caur Liepu, rēķinoties ne tikai ar neapzinīgiem kājāmgājējiem, arī viņu suņiem, kuri gar ceļu netiek vesti saitē. Lieki piebilst, ka krēslas stundās suņi nav pamanāmi.

Kad ir ogu un sēņu laiks, mammas dodas uz mežu ar groziem un līdzi skrien bērneļi. Dažreiz mazie lielceļa malā sāk grūstīties, mammas tam nepievērš uzmanību. Šoferiem jau laikus jāuzmanās no šādām kompānijām.

Ar ko gan ceļš Valmiera – Cēsis ikdienas braucēju var iepriecināt? Ja, mērojot ceļu uz darbu, kādreiz bezkaunīgākie šķituši BMW braucēji, tad tagad to vairs nemana. Tagad nekaunīgāk sākuši braukt un apdzīt “Audi” vadītāji. Savukārt pavasarī ābeles gar ceļmalu ir tik skaistos ziedos – baltām kupenām, ka šis sirreālais skats šoferi pārsteidz un var pat likt tajā aizmirsties.

Reizēm jābrauc no Valmieras ar autobusu, tajā ir vēlme sajust mieru un klusumu. Taču daļai pasažieru kultūra ir apbrīnojama. Nereti daži pasažieri pilnā balsī runā pa telefonu. Par ko tad ir šīs rīta sarunas, kuras jādzird sabiedriskā transportā braucējiem? Tas nav īsos vārdos, piemēram: “Būšu pieturā. Esi pretī!” Pārs­varā tā ir klačošanās. Jaunieši gan komunicē, sarakstoties telefonā, bet runājot viens otru autobusā cenšas pārkliegt vidējā un vecākā gadagājuma pasažieri. Pārējie ciešot klusējot un, piemēram, noklausās, kā tante citai tantei stāsta klausulē, ka viņas vīrs vakardien pārnācis mājas piedzēries un pats nevarējis atvērt pagalma vārtiņus.

Kā valmierieši, tā cēsnieki brauc darbā uz kaimiņu pilsētām. Tāpēc ceļš Valmiera – Cēsis ir visai noslogots. Iespējams, vēl vairāk valmierieši noslogo tikai ceļu Valmiera – Rīga. Tāpēc šīs noslogotās ceļu dzīslas ceļiniekiem sliktos laika apstākļos vēlams pucēt pat trīs reizes dienā. Tāds ir valmieriešu uzskats. Valmierā dzīvojošās ģimenes dažkārt izvēlas arī bērnu vest uz Cēsu pusi. Pazīstama Valmierā ir gan Jāņmuižas pirmsskolas izglītības iestāde, gan Cēsu Jaunā sākumskola. Liepā no rītiem pieturās stāv skolēni. Vieni dodas uz skolu Valmierā, citi Cēsīs. Valmierieši ir nolūkojuši darbavietas Cēsīs vai to tuvumā – kok­apstrādē, valsts un pašvaldības iestādēs. Ja valmierieši ir kolēģi, tad kooperējas un darbā uz kaimiņpilsētu dodas vienā auto.