Ziņas

Izklaide

Programma “Tuvplāni” tuvplānā

Tuvplānu meistari. Pēc koncerta, klausītāju uzmanības iedvesmoti, - Valters Pūce, Dita Lūriņa, Valts Pūce un Andris Ērglis.Foto: Mairita Kaņepe

Telpā dziestot gaismai un skatuvei izgaismojoties pieklusinātās, intīmās staru niansēs, Vidzemes koncertzāles “Cēsis” lielā zāle it kā sarāvās un kļuva mazāka. Skatuve tuvāk klausītājiem. Cilvēku skatieni koncentrējās uz četriem mikrofoniem, četriem dažādiem krēsliem un lielo flīģeli. Bija gaidīti iznākam viņi – komponists un pianists Valts Pūce ar dēlu, čellistu Valteru Pūci, kā arī dziedātāji – aktrise un vokāliste Dita Lūriņa un Andris Ērglis.
Muzikālais vakars bija iecerēts brīvā un klusinātā gaisotnē, klausoties dziesmas no Valta Pūces agrākajām programmām kopā ar grupu “Marana”, dziesmas no teātra izrādēm “Šveiks”, “Ronja”, “Sapņu pīpe” un pagājušajā sezonā radītiem koncertuzvedumiem “Zeme” un “Rakstītāja”.

“Sameklēju vecas un ne tik vecas dziesmas, kas jau kaut kur skanējušas, dažas patiesībā nav pat nekur skanējušas, bet vienkārši stāv plauktā,” par programmu “Tuvplāni” saka Valts Pūce. Nosaukums radies, kad bijis jāraksturo koncerta saturs. Komponists uzsver, ka tāda programma – intīma un personiska, kas ļauj tuvāk un dziļāk iepazīt katru no četriem māksliniekiem, – var rasties tikai brīdī, kad ikviens no viņiem iepazinis skatuvi un zina, cik skatuve ir prasīga. Sevišķi tas sakāms, ja mākslinieks pat nedomā aizslēpties aiz kāda tēla vai maskas, bet gatavs uz skatuves nākt kā viņš pats. Jā, arī atkailināts savās jūtās un domās. Gatavs dalīties ar klausītājiem tik intīmi, it kā zālē būtu viens vienīgais kā uzticības persona. Valts Pūce teic, ka sagaidījis īsto brīdi, pirms ķēries pie programmas “Tuvplāni”: “Jau sen sapņoju izveidot baudāmu programmu ar minimāliem līdzekļiem, lai ieietu mūzikā pa citām durvīm.”

Valts Pūce ir viens no Latvijas kora mūzikas, muzikālo izrāžu un instrumentālu skaņdarbu autoriem, viens no Dziesmu svētku skaņdarbu autoriem. Arī “Tuvplānu” programma sākās un beidzās ar tālām noskaņām. Šajā vakarā tās bija ar domām par Zemi, par savu tautu, tās jauno paaudzi, kuru Valta Pūces dziesmas ar Igo vārdiem “Zemes rīts”, “Mana zeme” pacēla domu spārnos šovasar Mežaparka Lielajā estrādē, bet tikpat labi bija klausāmas arī tovakar tuvplānā.

Valta Pūces mūzika tovakar koncertā Cēsīs valdzināja ar vienkāršību un reizē spēcīgu saturu. To komponists varējis īstenot, pateicoties vārdu autoriem Aivaram Neibartam, Broņislavai Mārtuževai, Raimondai Vazdikai un jo īpaši Pēterim Brūverim, kura dziesmas no teātra izrādes “Šveiks” jau kļuvušas leģendāras un daža dzīvo neatkarīgi no skaņraža un dzejnieka. Par to, ka komponists un viņa dziesmas ir patstāvīgas esības pilni, apliecināja arī nelielie komentāri. Tos Valts Pūce pie melnā flīģeļa izteica klusinātas sarunas toņos. Taču domas aizplūda tālu pāri rindām. Tām bija spēks un prasme tumsā labi orientēties, sasniedzot katra klausītāja jūtas un domas, noslēpjot no blakus sēdētāja to, kas jānoslēpj, un vienojot klausītājus zālē tad, kad tas bija dziesmā ielikts. Spilgtākie no tā vakara dziesmu stāstiem bija mūzikā ieliktais visai intīmais Raimondas Vazdikas dzejolis “Es nezinu”, ko dziedāja Dita Lūriņa, un sociālais stāsts par Eiropu kā kopējām mājām un domu kopējo kapa vietu, Andrim Ērglim un Valtam Pūcem atskaņojot Pētera Brūvera “Balādi”.

Tēva un dēla atrašanās uz vienas skatuves katram pie sava ekspresīva instrumenta bija gan kā viena vienojoša pasaule no dzimtas koka, gan kā divas dažādas pasaules, kuras šķir paaudzes. Taču skaņdarbā “Notiksies, kam jānotiek” ar šo Aivara Neibarta radīto, labi pazīstamo frāzi operē dažādās paaudzēs.

Komponists bija labi padomājis, lai vakars nav tikai iedziļināšanās jūtu niansēs. Otrajā vakara daļā netrūka jautrības un mazliet arī negantības. Tās, dziesmas sacerot, bija garantējuši dzejnieki Eriks Ādamsons ar “Dziesmu blaktij” un Pēteris Brūveris ar dzeju “Ardievu, meitenes” un “Seksuāli čiekuri”.

Šķiršanās no Valta Pūces zemes bija abpusēji iedvesmojoša. Laukā gaidīja rēns rudens vakars ar sabiezējušu krēslu, kas turpināja turēt domas tuvplānā gan cēsniekiem, kas drīz vien bija savās mājās, gan tālu atbraukušajiem, kuri devās uz saviem autobusiem, lai mērotu simts un vairāk kilometrus caur Vidzemi – uz Gulbeni un Apes novadu.