Ziņas

Redzeslokā

Prast vairot prieku

Kopā savā kabatiņā. Līvija un Egons Andersoni pie savas mājas Cēsīs.Foto: Sarmīte Feldmane

Jūlijā cēsnieks Egons Andersons nosvinēja 95.dzimšanas dienu. Dzīvespriecīgs, darbīgs, ar saviem dzīves pieredzē balstītiem  spriedumiem.

“Esmu dzimis laikā, kad zied daudz puķu. Priecājos, ka mani atceras – pazīstamie, draugu bērni, tuvie cilvēki atsūtījuši apsveikumus,” saka jubilārs un pārlaiž skatienu ziediem vāzēs un apsveikumiem.

“Romantiķim vieglāk būt nekā praktiķim. Būdams romantiķis, visu vari iztēloties gaišākās krāsās, praktiķis visu laiku vērtē, viņam vairāk vilšanos, pārdzīvo neveiksmes, zaudējumus. Esmu emo­cionāls cilvēks,” teic E.An­­­­­­dersons un uzsver, ka viņam ļoti svarīga ir gaišā puse. Īpaši saskarsmē. “Kārlis Skalbe “Kaķīša dzirnavās” saka : “Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks.” Mums ikdienā ļoti pietrūkst diplomātijas. Ienaidnieks nevar būt dusmīgs, ja smejas. Arī kritisko vari pateikt neapvainojot, svarīgi, lai cilvēks saprot, kas ar to domāts. Ja arī nesaprot, tomēr esi pateicis un pašam ap sirdi vieglāk.”

Bērnības sapņi pārtrūkst

Egons dzimis rīdzinieks. Vecākiem Rīgas pievārtē bija ­saimniecība, zeme. Tagad par dzimtas mājām rūpējas Egona māsas bērni. “Kad pēdējoreiz pirms dažiem gadiem biju tur, priecājos, kāds izaudzis ozols, ko onkulis man iestādīja. Tam jau būs simts gadu,” pastāsta Egons.

Ģimenē auga trīs bērni. Bērnība kopā ar māsām, kaimiņu puikām bija notikumu pilna. “Mēs, bērni, vienmēr izdomājām, ko darīt. Uz dzelzceļa sliedēm likām santīmus un iznāca bļenduki. Vilcienos bija tādas cietas biļetes, kad stacijā kāds tās nometa, mēs vācām kuram vairāk. Bija tādas ar sarkanu svītru pāri, tās bija īpaši vērtīgas. Nebijām palaidnīgi, bet reiz īsti nebija ko darīt, paņēmu modinātājpulksteni un izjaucu. Tur bija tādi ritentiņi, kurus varēja griezt kā vilciņus. Visa bagātība man izbira dārzā, uz viena sadūru kāju. Bet sienas pulkstenim man patika uzvilkt bumbas,” atmiņās kavējas Egons un uzsver, ka puikām vienmēr patikušas tehniskas lietas, gribas kaut ko konstruēt. Tā kā blakus atradās planieristu klubs, Egonam patika vērot, kā vīri ievelk planierus un tie dažus metrus paceļas gaisā. Reiz arī viņu, vērotāju, pasauca palīgā. Tas bija priecīgs pārdzīvojums. Tur bija arī divplākšņu lidmašīnas. Kad tās cēlās debesīs, bija grūti atraut skatienu. Sapņus, nākotnes plānus izjauca karš. Egonam bija 17 gadi, mācījās vidusskolā. “Krievi ienāca ar naidu, lielīgi stāstīja, cik Padomju Savienībā laba dzīve. Viens centās mums iestāstīt, ka viņiem esot apelsīnu fabrika, kur tos ražo, bet mums, redz, nav. Nemaz nezinājām, kas ir apelsīni. Vācieši bija draudzīgi. Lai varētu turpināt mācības, bija jāiet darba dienestā, jārok tranšejas. Bet tad iedod formu, vinteni un esi zaldāts. Mēs nepretojāmies un, ja to darītu, neko jau nepanāktu. Kara laukā vari palikt dzīvs, bet koncentrācijas nometnē ir spēle par dzīvību,” stāsta E.Andersons.

Karš aizved uz Angliju

Egons nokļuva mācību nometnē Polijā. Lai cik bija grūti, Egons stāsta notikumus kā piedzīvojumus, ne pārdzīvojumus. “Apgāde bija švaka, zupa plāna. Bet vienā bunkurā polis žāvēja desas. Pa lodziņu varēja redzēt, kā luņķi karājas. Šķita vienkārši, šautenei durklis galā, izbāz caur lodziņu un mēģini nomakšķerēt. Tā arī darījām. Pirmais luņķis nokrita. Nākamais jau tālāk, klāt netikt. Tomēr mēģinājām. Koku apkārt nebija, lai paņemtu kādu zaru. Sameklējām vecu dēli, iebāzām caur logu, bet arī nākamais luņķis nokrita. Beigās vienu tomēr dabūjām. Desas gan tā kārtīgi nebija izžāvētas, bet vienalga gardas. Vēlāk gan tika prasīts, vai nav redzēts, ka kāds ēd desu, bet neviens neatzinās,” kādu piedzīvojumu izstāsta Egons.

Viņš nokļuva tā saucamajā poļu koridorā. “Mēs vienā galā, otrā ārzemnieki (padomju karaspēks – red.). Krievi dabūja zināt, ka pretī ir latvieši, arī no savas puses sūtīja latviešus. Puskilometru bijām viens no otra, sabļaustījāmies. Tad viņi sāka šaudīties. Man bija mugursoma, kurā drēbes, ēdamais. Atskanēja liels blīkšķis, mugursomas nebija. Tā mani izglāba, plecā bija caurums, savainoja lūpu,” stāsta Egons. Viņš nokļuva lauku lazaretē, tika apārstēts, bet šķembu no pleca izoperēja tikai pēc gadiem.
Līdz Dancigai 90 kilometri tika noieti kājām, bet tur sākās bombardēšana. Bumbas meta gan krievi, gan amerikāņi. Egons nokļuva Dānijā, atkal bombardēšana. Viņš strādāja kādā saimniecībā, līdz ārzemniekiem bija jāiet nometnēs.

“Darba nebija, aizbraucu uz Angliju, varēja iet lauzt akmeņus, strādāt laukos, arī rūpnīcās. Strādāju austuvē, vērptuvē. Latviešiem jau skolas patīk, pabeidzu ģimnāziju, tad augstskolu. Pieteicos darbā “Metropolitan-Vickers”. Dažādas komisijas kā eksāmenā pārbaudīja. Tad man parādīja galdu un iedeva zīmuli, ar ko rasēt. Biju otrais latvietis šajā uzņēmumā. Visu mūžu nostrādāju līdz pensijai, tad vēl desmit gadus rasēju mājās. Konstruēju lokomotīvju dzinējus, vēl daudz ko citu. Man patika ķimerēties. Sēdi, domā, zīmē, vienu nedēļu, otru, tad jau kaut kas arī iznāk,” pastāsta Egons.

Latvieši turas kopā

Ziemeļanglijā, kur dzīvoja Egons, bija daudz latviešu. “Tik daudz, ka varējām rīkot ballītes. Kur latvieši, tur arī “Daugavas Vanagu” organizācija. Latviešu biedrība arī bija, bet tā nebija tik populāra, vairāk akadēmiska,” stāsta Egons. Kādā ballē viņš iepazinās ar Dzintru. Kopā nodzīvoja vairāk nekā 50 gadus, izaudzināja dēlu Māri.

Egons aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē, darbojās deju kopā.

“Kādudien vadītāja teica, ka nav kas spēlē akordeonu, vai es nevaru. Iemācījos. Gāja mums lustīgi. Latviešiem Anglijā bija dažādas saiešanas,” saka Egons. Viņa aizraušanās bija dārzs. Saimniekam bija svarīgi, lai pie mājas būtu mauriņš. Zāli nevis sēja, bet stādīja. “Tā tas labāk ieaugas. Anglijas klimatā jau mauriņš labi aug. Man bija kokveida peonijas. Dēlam iestādīju osi, jo ozolu nevarēju dabūt,” stāsta Egons un klusi piebilst, ka svešumā aizvadīta lielākā mūža daļa.

Skumjas atved dzimtenē

Sāpīga bija Dzintras aiziešana aizsaulē. “Paliku viens. Svešumā ir draugi, bet tie ir tikai draugi… Lielāko mūža daļu esmu nodzīvojis Anglijā, bet manai esībai tā ir sveša, tur cilvēkiem cita mentalitāte. Kurš nav dzīvojis Latvijā, to nesaprot. Vieta, kur esi dzimis, visu mūžu velk. Esam latvieši,” pārdomās dalās Egons un piebilst, ka pēc Dzintras aiziešanas juties ļoti vientuļš.
Viņš pārdeva māju un 2003.gadā atgriezās Latvijā. Māsas mazmeita bija noskatījusi māju Cēsīs. “Tā kā domāju par Jelgavas pusi, Jūrmalu, bet tur pārāk daudz ārzemnieku. Tā nu esmu Cēsīs,” teic Egons.

Laimīga satikšanās

Saka, ka nejaušību nav, kāds, kurš zina labāk, tās izkārto. Vēl Anglijā Egons iepazinās ar Līviju. Viņa ciemojās pie tēva. “Man bija pusotrs gads, kad tēvu iesauca leģionā, pēc 50 gadiem viņu apkampu,” pastāsta Līvija. Pēc tēva aiziešanas viņa atgriezās Latvijā, iesaistījās “Daugavas Vanagu” organizācijā, aizvien dzied korī. “Tā kā bijām pazīstami, ar Egonu regulāri sazvanījāmies. Atgriešanās Latvijā viņam nebija viegla, kaut te māsu bērni, jutās vientuļš. Labi sapratāmies, daudz ko kopā darījām. Arī viņš iesaistījās “Dau­gavas Vanagos”. Kaut dzīvoja Cēsīs, brauca uz Rīgu, uzņēmās Cēsu “Daugavas Vanagu” vadību. Braucām viens pie otra ciemos,” pastāsta Līvija.

Egons viņai velta mīļu smaidu un saka: “Tad domāju, ka jāpiesien stiprāk, citādi pamuks. Bildi­nāju.” Egons Līvijai vien pateica: “Svētdien tev jābūt Cēsīs, jo mācītājs mūs uzsauks.” Abi salaulājās Sv.Jāņa baznīcā.
“16 gadus esam kopā. Paceltu balsi neesmu dzirdējusi. Daudz ko no viņa esmu iemācījusies,” teic Līvija, bet Egons šķelmīgi brī­nās: “Vai tad neesi dzirdējusi, kā dziedu korī?”

Egons dejoja “Dzirnās”, dziedāja korī “Ābele”, “Daugavas Vanagi” piedalījās pilsētas sabiedriskajā dzīvē. Līvija iesaistījās diakonijas darbā Rīgas Sv. Pāvila baznīcas draudzē.

“Daudz kur braucām. Man no bērnības patīk teātris. Gājām arī uz koncertiem Rīgā, Cēsīs,” stāsta Egons, bet Līvija atgādina, ka pēc Egona ierosmes Cēsīs Avotu ielejas parkā iestādīti vairāki koki un uzstādīts piemiņas akmens komponistam Valteram Kaminskim.

“Nu jau pusotru gadu nekur neesam bijuši, dzīvojam kā savā kabatiņā, tikai Cēsīs,” saka Līvija. Allaž ciemos tiek gaidīts Egona dēls Māris, kurš arī atgriezās Latvijā, Cēsīs uzcēla māju.

“Vecāku stāsti par Latviju bērnībā iedvesmoja. Tiem, kuri no Latvijas aizbraukuši pēdējos gados, nav tādas dzimtenes izjūtas, kāda bija mums. Nožēlojams ir cilvēks, kuram nav dzimtenes. Viņš ir vientuļš. Tas, ko neredzi, bieži vien ir mīļāks nekā tas, kas ir blakus. Neviens ļaunums pasaulē nav pastāvējis mūžīgi,” pārdomās dalās Egons un bilst: “Varas, ļaunas vai labas, ir mainījušās, mēs nedrīkstam pieļaut, ka kaut kas mainās uz ļaunu. Katrā ir jābūt mīlestībai pret savu valsti, tev ir jādod valstij, nevis jāņem no tās.” Līvija uzsver, ka ikvienam dzīvē svarīgākā ir ticība, cerība un mīlestība.

Katru dienu Egons spēlē klavieres. Kara laika ievainojums aizvien atgādina, akordeons nolikts malā. Vislabprātāk viņš uzspēlē “Zilo lakatiņu”, “Sen tas bij pie Ventas…”. “Man ir kādas 950 mīļākās dziesmas. Latviešiem taču tik daudz skaistu dziesmu,” saka Egons un uzsver, ka tik garā mūžā daudzas saistās ar skaistām atmiņām, satiktiem cilvēkiem.