Ziņas

Sabiedrība

Poga drošībai

Drošība tepat. Valdas kundze priecājas, ka drošības poga jāizmanto reti, taču drošs paliek nedrošs, labāk, ka tā ir pa rokai.Foto: Māris Buholcs

Daļa veco cilvēku baidās no drošības pogas, kas ļauj izsaukt palīdzību jebkurā diennakts stundā. Saka – tās izstarojums bojā veselību. Silts ēdiens, aprūpe mājās un “Drošības pogas” ieviešana ir tikai daži no darbiem, kas iekļauti aģentūras darbības un attīstības stratēģijā 2015.-2017. gadam. Taujājām, kā veicies ar ieceru īstenošanu.

Cēsu novada pašvaldības aģentūras “Sociālais dienests” direktore Iveta Sietiņsone uzslavē kolektīva rosību un atbild: “Pašlaik mūsu sniegtajā “Mājas aprūpē” ir 22 klienti, un dažiem no tiem jau ir pakalpojums “Drošības poga”.”

Der paskaidrot, ka šī poga nodrošina cilvēka diennakts uzraudzību, neatliekamo palīdzību un psiholoģisko atbalstu.

“Drošības poga” varētu būt visiem klientiem, taču sirmie ļaudis baidās no tehnoloģijām. Arī tie, kuriem ir pieejam šī poga, to lieto samērā reti. Un pa reizei ir notikuši dažādi pārpratumi. Vēl mājas aprūpes pakalpojumā ir dūmu detektori, taču arī uz tiem seniori skatās ar bailēm. Galvenokārt baidās, ka detektors pēkšņi varētu sākt signalizēt, bet viņi nezinās, kā rīkoties. Kā trešā lieta, kas ieviesta, ir medikamentu dozators. Tās ir elektroniskas medikamentu izdalīšanas kastītes, kurās var salikt zāles nedēļai. Tajās sakārto medikamentus un norāda, cik bieži kurš jālieto. Noteiktā laikā noskan signāliņš, un, apgriežot kastīti otrādi, plaukstā iekrīt zālītes. Tas pasargā no riska visas dienas devu izdzert vienā piegājienā, taču arī no šīs kastītes cilvēki baidās,” skaidro aģentūras direktore, piebilstot, ka mājas aprūpes pakalpojumā ietilpst arī siltas pusdienas, kuras pieved no Palasta ielas zupas virtuves.

“Līdz šim rūpējāmies, lai vientuļie seniori vismaz reizi gadā apmeklē kādu pasākumu. Kopumā vērtējot, mājas aprūpes pakalpojumu sniegšana ir bijusi uzteicama,” vērtē I. Sietiņsone.

Viņa cer, ka ne tik tālā nākotnē jebkurš vienatnē dzīvojošs seniors būs apgādāts ar drošības pogas pakalpojumu: “Mēs nekad nevaram paredzēt, kas var atgadīties, ja vecais cilvēks dzīvo viens. Drošības poga gādā par atbalstu dažādās situācijās. Kad cilvēks to nospiež, zvanu centrā Rīgā tūlīt redzama visa informācija par cilvēku, kas šo pogu izmanto, redzams, kam nepieciešama palīdzība. Centrālē arī parādās ziņas par tuvāko atbalsta personu, cilvēku, kas dzīvo netālu no pensionāra dzīvesvietas. Dienā atbalsta persona ir aprūpētājs, naktī tas var būt kāds no kaimiņiem, kuram uzticēta seniora dzīvokļa vai mājas atslēga. Tikko pensionārs nospiedis drošības pogu, no centrāles ar viņu uzreiz runā cilvēks, mēģinot saprast, kas atgadījies, vienlaikus izvērtējot situācijas nopietnību un izsverot, vai nepieciešams izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību. Ja pēc signāla saņemšanas centrālei neizdodas sazināties ar cilvēku, tūlīt tiek zvanīts atbalsta personai un palūgts steidzami ierasties pie klienta, pat ja aiz loga ir nakts melnums, lai pārbaudītu, kas noticis. Šīs pogas ģenialitāte ir vienkāršībā. Cilvēki nevar neko lieki saspaidīt, jo ir tikai viena poga. Atkrīt cipari vai ciparu kombinācijas. Tādus numurus cilvēks krīzes situācijā parasti aizmirst.”

Pieredze ar drošības pogu esot atšķirīga. Kāds ļoti novērtē tās priekšrocības, bet neiztikt bez pensionāriem, kas uz visu raugās ar skepsi un meklē ko negatīvu, sakot, ka poga izstaro magnētiskos viļņus un no tiem kļūst slikti. “Jāsaka, ka poga neietekmē veselību un arī niecīgi patērē elektrību. Katru mēnesi mēs saņemam atskaiti no centrāles, kurš klients nospiedis pogu un cik izsaukumu bijis mūsu novadā. Tad mēs konkrētajam klientam pievēršam lielāku uzmanību. Dažkārt kāds pogu nospiedis, gribot parunāties, taču jāņem vērā, ka poga paredzēta nopietniem gadījumiem. Tad aprunājamies ar aprūpētāju, viņš zina, ka vairāk laika jāpavada pie vientuļnieka, jāpatērzē, jāpakavē laiks sirmgalvim.”

Problēma, kas visbiežāk skar aģentūras klientus – vecļaudis-, ir vientulība, nespēks un nabadzība. Diemžēl. “Viņiem ir niecīgas pensijas un ārkārtīgi grūti izdzīvot, turklāt līdzekļi parasti tiek sadalīti šādi: vispirms komunālajiem maksājumiem, tad zālēm un tikai tad visam pārējam, tostarp ēšanai. Tiesa, arī zāļu daudzums un nepieciešamība būtu jāpārskata, jo gadās, ka tiek iegādātas tādas zāles, bez kurām varētu iztikt. Mūsdienās vecajiem cilvēkiem ļoti raksturīgi ir milzīgi zāļu krājumi un emocionāla atkarība no medikamentiem. Tā ir problēma,” atzīst I. Sietiņsone.