Gatartas pusē aizvadītās ceturtdienas rīts bija lietains, pūta neliels vējš. “Biju istabā, palika tumšs, atslēdzās elektrība, un sekoja liels pūtiens, kas visu nesa pa gaisu. Tad sākās pamatīgs lietus,” atceras “Kalna Dūķu” saimnieks Aivars Leks. Kad lietus pierima, viņš izgāja pagalmā.

Šķūnim puse jumta aiznesta, durvis izrautas, riekstu koks nogāzts, tam saimnieki gaidīja pirmo ražu, ābelītes nolauztas. Egles, kas savulaik stādītas kā dzīvžogs, lai pasargātu no lielceļa putekļiem māju, nolauztas un izgāztas. Mājai jumta stūris norauts. Bērzi aiz mājas izrauti no zemes, citi nolauzti, uzkalniņā priedes izārdītas.

“Postaža. Šīferis izmētāts pa visu pagalmu. Nevar zināt, kur kura manta aiznesta. Acīmredzot bijis virpulis, koki savērpti,” spriež Aivars.

Kaimiņš, “Dūķu” saimnieks Guntars Podnieks vērtē: “Ja vējš būtu pūtis kaut drusku tālāk no ezera, tēva māju “Lejas Dūķi”, kas turpat pāri “Dūķu” pagalmam, nebūtu.

“Bišu stropiem jumti bija zemē, bet stropi gan nebija apgāzti,” stāsta Guntars, bet Aivars piebilst, ka sākumā nesapratis, kas tas par spilvenu mētājas viņa pagalmā, tad attapies, ka tas taču no kāda stropa atnests. Vīri nelaimē prot arī pajokot, Guntars uzmundrina kaimiņu, ka tagad austrumpuses logiem nebūs priekšā egles, logos spīdēs saule, būs vien agrāk jāceļas.

Guntaram Dūķa ezera krastā ierīkota atpūtas vieta. Pašā ūdensmalā stalti bērzi. “Dēls sāka celt pirtiņu. Brīvdienās bija paredzēts ielikt krāsniņu. Atbrauks, redzēs, ko teiks,” saka Guntars. Pirtiņa nopūsta no pamatiem un aiznesta metrus desmit nostāk, nolikta uz jumta. Lielā egle, kas karstā laikā meta ēnu, nogāzta, lapene izārdīta, daļas mētājas pa ezermalu un tīrumu. Lapenes un pirtiņas vietā palikuši ķieģeļi, uz kuriem celtnes stāvēja.

Guntars rāda uz veco ozolu, kas visus vienmēr priecējis, tas nolauzts. “Vienam ozolam pirms Jāņiem vējš lielu zaru nolauza, mazo ozolu, kā to saucām, pērkons pāršķēla vidū pušu,” pastāsta Guntars un piebilst, ka ceļmalā aug jaunāks ozoliņš, tam gan nekas.

Otrpus ezeram “Ješkās” Maigonis Grāvelsiņš atceras, ka dzirdējis šņākoņu un tad lielu troksni. “Betona elektrības stabus nogāza kā domino kauliņus. Pirmais krita pagalmā, tad viens noturējās, nākamie bija zemē. Eglei nolauza galotni, uznesa uz vadiem. Blakus suņa būdai egles nolauztas, būdu neaizpūta, suns bija iekšā, neizskatās, ka būtu satraukts. Kūtij daļa jumta šīfera norauta zemē. Dažās minūtēs vējš aizskrēja pāri ezeram, tad vēl bija stiprs lietus,” postījumus vērtē Maigonis.

Dūķu ezera apkaimes kaimiņi uzsver, ka šī nav pirmā reize, kad pie ezera plosās vējš. Arī 2010.gada vētra nepagāja garām. “Toreiz lielākoties izpostīja mežus. Man pie mājas nogāza vecās liepas, mājas jumtam norāva to pašu stūri, ko tagad,” pastāsta “Kalna Dūķu” saimnieks, bet Guntars atceras, ka toreiz vējš mājai durvis izlauza un nolika blakus mašīnai, balkona logus, kas tikko bija ielikti un kurus nebija pagūts kārtīgi nostiprināt, ar visiem rāmjiem izgāza pagalmā.

Šopavasar tieši ziedu laikā krusa postīja apkaimes dārzus un laukus. “Vagoju kartupeļus, sieva zvanīja, lai braucu mājās. Bumbas bira – krusa kā divi cukurgraudi. Nevarēju izkāpt no traktora,” pastāsta Aivars, bet Guntars atceras, kā, izdzirdis troksni un ieraudzījis baltās bumbas, paķēris no gultas segu un skrējis apsegt mašīnu, tomēr krusas sitienu vietas var saskatīt.
““Ješkām” pavasarī krusa kūts jumtu sakapāja caurumos. Vasarā nomainīju, tagad vējš daļu nopūta. Nav jau tālu aiznests, tepat pagalmā sadauzīts,” pastāsta Maigonis, piebilstot, ka jāķeras pie darba, jāsteidz atjaunot.

Vēja spēki. Staltie bērzi pie “Kalna Dūķiem” nolauzti kā maikstes.

FOTO: Sarmīte Feldmane

Kaimiņi uzsver, ka tikai tādās situācijās saprotams, cik liela vieta ikdienā ir elektrībai. “Labi, ka mājās ir vēl ar malku kurināma plīts, pārējais ar elektrību. Jau domājām, ka jābrauc pirkt svecītes,” teic Guntars, bet Aivars pastāsta, ka pēc vētras uzreiz piezvanījis sievai, viņa savākusi visu, kam nepieciešama uzlādēšana, un aizbraukusi. “Nevarēja jau zināt, cik ilgi nebūs elektrības,” bilst Aivars.
Kaimiņi apbrīno elektriķu darbu, viņi strādāja līdz tumsai, atjaunoja stabus. “Laiks jau nebija nekāds jaukais. Ceļinieki pie “Ješkām” no kokiem atbrīvoja ceļu. Dienesti strādāja godam,” uzsver Guntars.
Dūķu ezera kaimiņi atzīst, ka diemžēl ar vētrām jārēķinās, to būšot aizvien vairāk. “Daba atriebjas, paši to esam sabendējuši. Cik tagad katrā pagalmā ir automašīnu vien, un visas gaisā atstāj izplūdes gāzes! Kādu tikai ķīmiju ikdienā nelietojam, okeāns pilns ar plastmasu, ledāji kūst. Laiks tad karsts, tad auksts, stundās mainās,” pārdomās dalās Maigonis Grāvelsiņš.

Aivars Leks “Kalna Dūķos” dzīvo kopš 1992.gada. Viņš atzīst, ka brīžam pārņem pesimisms – tad mežacūkas sarok tīrumus, visu izrok, tad stirnas noēd, tagad vējš. “Ko tik nešaujam gaisā un nesadedzinām! Caurumi paliek. Tās sekas. Pārmaiņas nāk ar ārdīšanu,” saka Aivars. Viņam piekrīt Guntars, vērtējot, ka katru reizi lielais vējš nāk no citas puses. Vietas, kur ieskrieties, pietiek, tas nekas, ka apkārt mazi pauguri, tie vējam ceļā ir nieks.

Darba būs daudz. (No kreisās) Guntars Podnieks un Aivars Leks vērtē, ar ko jāsāk, lai sakoptu postījumus.

FOTO: Sarmīte Feldmane