Dzērbenes pilī tagad ikviens var apskatīt Jettes istabu. Tā stāsta par Latvijā pazīstamo Cimdu Jettiņu jeb Jetti Užāni. Viņa jau 12 gadus ir aizsaulē, bet atstātais mantojums uzrunā, iedvesmo, dzīvesstāsts liek padomāt par to, ko spēj cilvēks, kuram ir liela griba un garaspēks.

“Pasaules skaistums ir jāienes dzīvē, ikdienā, teica Jette. Tas, ko viņa atspoguļoja cimdos, ko stāstīja tikšanās reizēs ar cilvēkiem, mums jāvēsta citiem,” sacīja Dzērbenes kultūras nama vadītāja Daina Šmite.

Istaba tapusi, sadarbojoties vēstures interesentu klubam “Ser­ben”, kurā darbojas ap 20 dzērbeniešu un taureniešu, Užānu dzimtai, dizaineram Aigaram Lenke­vičam, māksliniecei Ērikai Māl­derei.

“Serben” vadītāja Mārīte Šķēle un Olita Samsone ierosināja iekārtot Jettes istabu. “ Pirmais eksponāts muzejā bija priekulietes, skolotājas Birutas Strupules dāvinātā Jettes adītā jaciņa. Ar to viss sākās,” pastāstīja M. Šķēle. Brāļa meita Līga Užāne par istabas ieceri izstāstīja savējiem, sazinājās ar Jettes draudzeni Amerikā Zaigu Upīti. Viņa atsūtīja lielu paku ar cimdu apli, kas veltīts “Mikrofona aptaujas” dziesmām. Mums atlika tikai darīt. Māris Kondratjevs nodeva Jettiņas šujmašīnu, ar to tapuši darba tērpi savējiem un kaimiņiem. Viņa adīja ne tikai cimdus, arī cepures, zeķes, džemperus. Interesants ir Ivetas Vācietes dāvinājums istabai, mēs to nosaucām – “Ivetiņas dienasgrāmata Jettiņas izpildījumā ar ķīmisko zīmuli”. Jettiņa savulaik pierakstījusi mazās radinieces ikdienu. To var lasīt ikviens. Fotogrāfs Gu­nārs Janaitis uzdāvinājis pazīstamās rokdarbnieces fotogrāfijas,” atklāja M. Šķēle.

Idejai par istabu sākumā skeptiķu netrūka, D. Šmite atzina, ka arī viņa domājusi, vai pils būtu īstā vieta, jo Jettiņa tajā nav bijusi, nav dzīvojusi. “Mani pārliecināja, ka, stāstot par Dzērbeni, nedrīkstam nestāstīt par Jetti,” bilda D. Šmite un uzsvēra, ka iecere izdevusies, jo daudzi vienojās kopīgam mērķim.

Ērika Māldere atklāja, ka brīžos, kad viņu kas ļoti aizkustina, gribas klusēt un istabas atklāšana ir tāds brīdis. Viņa Jetti nav satikusi, bet atceras, kā vidusskolā skolotāja rādījusi mazus cimdiņus, Jettes adītus, kā kādā kastē atradusi žurnālu, kurā rakstīts par dzērbenieti. “Viņa no fotogrāfijas raudzījās manī un šķelmīgi smaidīja. No draugiem aizvien vairāk par viņu uzzināju, viņas gara lielumu un spēku,” pārdomās dalījās Ērika Māldere un uzsvēra, ka, runājot par istabas tapšanu, stāsts nav par to, cik daudz un ko kurš darījis, bet gan to, cik sapratis.

Aigars Lenkevičs atzina, ka labprāt sēdējis pie galda, lasījis Jettes domas, skatījies pa pils logu. “Istaba ir individuāla satikšanās vieta, kur uzzināt par viņas dzīvi. Viņa uzvarēja savu likteni, pierādīja, ka tas ir iespējams. Mēs varam mācīties,” sacīja dizainers. Jettes istabā griestus rotā 1500 pērlīšu pāri. Uz sienām Jettes domas. Te viņas cimdi, šujmašīna, fotogrāfijas un katrs var lasīt dzīves atziņas.

Cimdu Jettiņas radošā mantojuma glabātāja un mūža gaitu zinātāja Elīna Apsīte bija gandarīta un pauda pārliecību, Jettiņai istaba ļoti patiktu. “Saprotu, ka līdz ar istabas atklāšanu Jette ir pieņemta Dzērbenē. Pamanīta tāda, kādu viņu pazinu un daudz vairāk iepazinu dienasgrāmatās – gara aristokrāte. Ārkārtīgi liels cilvēks, kuru ikdienā, tuvu stāvot, nevar pamanīt. Pie viņas vairāk brauca tālumnieki nekā nāca kaimiņi,” sacīja E. Apsīte. Viņa atzina, ka mākslinieku istabas risinājums neatstāj vienaldzīgu. “Šī istaba nav sīka, tā ir aristokrātiska, tajā ir domas lielums. Tas ir svarīgākais, ko gribēja pateikt arī Jette. Nav svarīgi viņas vecie ratiņi, kurus varētu iebīdīt istabā, vai vecā izgulētā gulta. Tiem nav nozīmes. Nozīme ir tam, ka viņa neiespējamos apstākļos, dzīvojot viena, ir varējusi saglabāt lielu gara tiecību uz gaismu. Istabā to jūtu, redzu. Tāpēc priecājos, ka te nav sīku, ikdienišķu lietu, ka telpa ir meditācijai, telpa, kur gribas pabūt, uzkavēties,” pārdomās dalījās E. Apsīte un atklāja, ka arī Jettes dienasgrāmatas izdevusi, lai parādītu, cik mēs varam būt lieli neatkarīgi no tā, kur atrodamies un kādus pārbaudījumus sagādājis liktenis, arī tad, ja tas licis dzīvi pavadīt ratiņkrēslā.

Elīna atgādināja, kad pie Jettes sabrauca ciemiņi, viņa vienmēr aicināja dziedāt. Un pirmā dziesma allaž bijusi “Bēdu manu, lielu bēdu.” Pēc istabas atklāšanas raisījās atmiņas, tika lasītas jaunās paaudzes pārdomas par Jettiņas dzīves atziņām. Un arī dziedāts.

“Ir praktiķi un romantiķi. Jette šīs īpašības apvienoja. Dabas skaistumu ieadīja cimdos. Jette jautāja, vai kāds pratīs izlasīt viņas vēstījumus cimdos. Ir cilvēki, kuri prot un nodod tos nākamajām paaudzēm,” sacīja Vecpie­balgas novada domes Kultūras komitejas priekšsēdētāja Agnese Caunīte – Bērziņa.