Ziņas

Sabiedrība

Pievērš uzmanību, lai saprastu, ka jāsaudzē

Asaras sasalušas. Ūdens plūst pār nogāzi, veidojot sīkus ūdenskritumiņus – augstāko līdz pat trim metriem. Ziemā tie sasalst kā krāšņi ledus lāseņi.Foto: Indars Krieviņš

Plašs ģeologu un dabas ekspertu pulks šogad par Gada ģeovietu izraudzījies Raunas Staburagu. “Šis statuss pievērsīs uzmanību mūsu Staburagam,” uzsver Raunas Tūrisma informācijas centra vadītāja Justīne Buliņa un pastāsta, ka aizvadītajās brīvdienās, kad braukusi garām Raunas Staburagam, stāvlaukumā bijušas ap 20 automašīnas. Tuvējo māju iedzīvotāji atzinuši, ka ziemā brīvdienās interese par Staburagu ir liela. “Patiesībā Raunas Sta­burags ir dabas objekts, kas ir interesantāks, izteiktāk saredzams tieši ziemā. Daudzi to ir sapratuši un tāpēc uz Raunu brauc ziemā,” pārdomās dalās tūrisma speciāliste un uzsver, ka ikvienam eks­kursantam vai tūristam ir pašsaprotami – ja esi Raunā, jāaiziet vai jāaizbrauc līdz Staburagam.

Pēdējā pusgada laikā Raunas Staburagam tika pievērsta uzmanība, jo tapa dabas lieguma dabas aizsardzības plāns. Dažādu nozaru eksperti novērtēja bagātības, kas ir šajā teritorijā, tika izstrādāti ieteikumi Raunas Staburaga saglabāšanai un apsaimniekošanai, lai tūristi gūtu informāciju, bet nenodarītu kaitējumu unikālajam dabas objektam.

“Ļoti ceram, ka ģeovietas statuss disciplinēs tūristus, ka viņi sapratīs, ko, neapdomīgi rīkojoties, var nodarīt šūnakmenim. Jo cilvēki būs zinošāki, jo lielāka iespēja, ka mūsu Staburagam būs ilgs mūžs,” saka Justīne Buliņa un uzsver, ka nav pašvaldības spēkos nolikt sargus pie Sta­buraga, turklāt vai tas līdzēs, ja cilvēki nesapratīs, ka šī vieta ir saudzējama? Te jāpriecājas ar acīm, nevis ar kājām jākāpj uz klints.

Pašvaldība, piesaistot finansējumu, iecerējusi uzstādīt arī informācijas stendu par Staburagu un noteikumus tā apmeklēšanai. Pavasarī Gada ģeovietā notiks izglītojošs pasākums ar speciālistu ģeologu piedalīšanos.

Par Raunas Staburagu, ainavisku šūnakmens kupolu Raunas krastā, šobrīd lielāko avotu kaļķ­akmens veidojumu Latvijā, kas saglabājies cilvēka nepārveidots, arī “Druvā” daudz rakstīts. Rau­nas Staburags pirmoreiz ir ticis aprakstīts 1924. gadā E. Rozen­šteina un Z. Lancmaņa darbā “Latvijas avotkaļķi”.

Šūnakmens stāvajā Raunas senlejas nogāzē ir izgulsnējies pēcleduslaikmetā pēdējos deviņos tūkstošos gadu no izplūstošā, kaļķiem īpaši bagātā avotu ūdens. Līdzās lielākajam šūnakmens kupolam ir vēl virkne mazāku veidojumu. Nogāzē iegulošie plaisainie dolomīti, lodīšu smilšakmeņi un akmeņainās ledāja mālsmilts slāņi ir vieta, kur caurplūstošais ūdens bagātinās ar minerālvielām. Smilšakmens un dolomīta slāņi ir aplūkojami Raunas krastos augšpus un lejpus šūnakmens veidojumiem.

Kaļķakmens izgulsnēšanās notiek uz slapjumā augošajām sūnām un cita substrāta, veidojot irdenu, porainu iezi – šūnakmeni. Ūdens plūst pār nogāzi, veidojot sīkus ūdenskritumiņus – augstāko līdz pat trim metriem. Ziemā tie sasalst kā krāšņi ledus lāseņi.

Raunas Staburaga kā Latvijas Gada ģeovietas 2018 izvirzīšanu atbalstīja Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Ģeoloģijas nodaļas un Ģeoloģijas muzejs, Dabas aizsardzības pārvalde, Latvijas Petroglifu centrs un Raunas novada pašvaldība.

Gada ģeovietas nosaukums tiek piešķirts, lai pievērstu sabiedrības uzmanību Latvijas īpašajiem ģeoloģiskajiem veidojumiem un to problēmām, sniegtu par tiem informāciju, rosinātu vietas tālāku izpēti, sakopšanu un labiekārtošanu. Pērn ģeovieta bija Dzer­kaļu kalns (286,3 metri virs jūras līmeņa, atrodas Rē­zeknes novadā). Tas ir trīs metrus zemāks par blakus esošo Lielo Liepukalnu – pēc būtības tā dvīņubrālis, bet ar plašāku un līdzenāku virsotnes daļu. Pastāv versija, ka Dzerkaļu kalns varētu būt augstākais paugurs Latvijā pēc relatīvā augstuma (no pakājes līdz virsotnei). Aizpērn ģeovieta bija Ketleru atsegumi, kas atrodas Skrundas novadā, Ventas labajā krastā – 2,5 kilometrus augšpus Lēnām. Ket­leru atsegumi no ģeoloģijas un paleontoloģijas viedokļa ir unikāli smilšakmeņu atsegumi.