Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, kad sarkanbaltsarkanie karogi plīvoja ar sēru lentēm, Nītaurē tika atklāta un iesvētīta piemiņas vieta. Krustcelēs akmens atgādinās par tiem, kurus deportēja 1941. un 1949.gadā no Nītaures un toreiz arī Ķēču pagasta.

“Tautas sāpe ir palikusi, kaut brūces sadziedētas. Ne katrs, kurš bija spiests pamest mājas, ceļā vai izsūtījumā mūžīgajā sasalumā atstāja savus tuviniekus, grib to atcerēties, dalīties atmiņās. Taču vēl ir cilvēki, kuri var par to pastāstīt. Mums viņi jāuzklausa. Mums ir jānāk kopā, jāstāsta jaunajai paaudzei, kādu postu tautai, dzimtai, ģimenei, ikvienam nodara totalitāra vara. Demokrātiskai sabiedrībai grūti izprast totalitāras valsts, kurā cilvēks nav nekas, rīcību. Doties izsūtījumā nebija cilvēku izvēle, viņiem bija jāizvēlas starp dzīvību un nāvi,” iesvētot piemiņas vietu, sacīja Nītaures luterāņu draudzes mācītājs Edvīns Rumjancevs.

1949.gada 25 martā no tagadējā Nītaures pagasta svešumā tika aizvesti 106 cilvēki. Viņi bija iekopuši laukus, izveidojuši saimniecības, domāja par savu un bērnu nākotni, mīlēja savu zemi un valsti. “Latviešu tauta dažādos laikos ir daudz cietusi, bet nav salauzta. Nevienam nav izdevies mums atņemt identitāti, latviskās vērtības. Par šo laiku Latvijas vēsturē nevar runāt bezkaislīgi,” teica mācītājs.

Piemiņas akmens ir nītauriešu cieņa pret tiem, kurus izsūtīja, kuri neatgriezās no Sibīrijas, kuri nedrīkstēja atgriezties savās mājās. Lai arī ierobežojumu laiks, cits pēc cita pagasta ļaudis piemiņas vietā nolika ziedus, aizdedza sveces. Izskanēja 1949.gada represijās cietušo vārdi, plīvoja Latvijas karogs.

“Druva” jau rakstīja, ka piemiņas vietas izveides iecere tapusi vairāku gadu garumā pēc nītaurietes Daces Eipures inici­atīvas par pagasta ļaužu ziedojumiem un ar pašvaldības atbalstu. Piemiņas vietu Nītaures centrā izraudzījās un zīmīgos vārdus akmenī iemūžināja tēlnieks Matiass Jansons: “At­ceries un piemini – nākotnē ejot. 1941., 1949.”