Ziņas

Uzņēmējdarbība

Piebalgas pakalnos jāsaimnieko mazajiem zemniekiem

Saimnieko racionāli. Vidzemes pakalni pateicīgi lopkopībai, leknām ganībām un labiem atāliem, pārliecināts Inešu pagasta "Tožiņu" saimnieks Andris Polis.Foto: Monika Sproģe

Vecpiebalgas novadā, Inešu pagastā, kur paguri un ielejas, saimnieko Andris un Iveta Poļi. Deviņdesmitajā gadā A. Polis bija viens no pirmajiem, kurš savu viensētu “Tožiņi” reģistrēja kā zemnieku saimniecību, tagad tā sertificēta jau kā bioloģiskā saimniecība. Poļu ģimenei pieder no Andra vectēva mantotie 32 hektāri zemes, taču Inešos viņam ir lielākais gaļas liellopu ganāmpulks, tādēļ vēl tiek nomāti 68 hektāri. Viņa ganāmpulkā ir gaļas šķirņu krustojumi un daži tīršķirnes herefordi, kopā 70 liellopu, taču ir cūkas, vistas, pļavās ganās arī kazas.

“Gaļas lopus audzēju praktisku apsvērumu dēļ, jo šajās stāvajās nogāzēs nav iespējams audzēt graudus. Savulaik kolhozs to mēģināja, bet nesasniedza cerēto. Tagad Latvijā kopumā iegūst par miljons tonnu graudu vairāk nekā kolhoza laikā, kad labību audzēja katrā saimniecībā. Tas parāda, ka attiecīgā vietā jāaudzē tas, kas tur padodas. Tā, piemēram, cūkkopības pamatā ir graudi, tāpēc domu par cūkām šeit droši varam atmest. Mani liellopi vasarā iztiek ar zāli, aiziet tai pakaļ vienalga, vai tur ir stāvs, vai staigns. Ziemā dodu sienu, skābbarību un skābsienu, nedaudz kartupeļus un bietes, bet graudus gan nē,” klāsta saimnieks.

Par kazu audzēšanu A. Polis saka, ka tā tāda ekskluzivitāte, kas nes savu labumu. “Kazas sākām turēt vēl pirms liellopiem. No savām 30 kazām nekādu īpašu materiālo labumu negūstu, bet ir cits labums,” saka saimnieks un norāda uz aizlaistu pleķīti, kurā slienas dadži, “ja mēs tur ielaistu liellopus un kazas, tad lielie ēdīs mīksto zāli, bet kazas pilnā sparā metīsies uz usnēm un dadžiem. Tas arī piederas pie racionālās saimniekošanas. Kur palaižu ganīties kazas, neaug arī latvānis. Latvānim patīk nekopti un aizlaisti lauki, bet, ja tur ganās govis un vēl kazas, pļavas ir skaistas un zāle lekna.”

A_Polis (11)

A.Polis vērtē, ka šādas ainaviskas un lauksaimnieciskai ražošanai nepiemērotas vietas ir kā radītas mazajiem zemniekiem, jo nekāda dārgā tehnika te nav jālauž, ja visus paugurus var noganīt.

Lai kā gribētos laukos redzēt jaunus cilvēkus, tikai retais Inešos atgriežas, lai turpinātu iet senču pēdās. “Bet kā cilvēki nesaprot to, ka, aizejot prom no laukiem, situācija jau neuzlabosies, tieši pretēji – ceļi būs vēl sliktāki, skolas likvidēs vēl vairāk,” sašutumu pauž zemnieks, piebilstot, ka vēl arvien pārāk daudz Eiropas līdzekļu tiekot novirzīts infrastruktūrai, bet par maz ražošanai. Viņaprāt, pareizāk būtu līdzekļus maksimāli atvēlēt uzņēmējdarbībai, attīstot infrastruktūru uz nodokļu palielinājuma rēķina.

“Latvijā nevienos laikos investoru nav trūcis, tik viņus dēvēja citādi -par ordeņa mestriem, ordeņu brāļiem, baroniem, grāfiem un muižniekiem. Jau toreiz viņiem viss piederēja, bet mēs, latvieši, gājām pie viņiem strādāt. Nesaprotu, kāpēc neņemam visu savās rokās un vienkārši nerīkojamies! Apnicis skatīties, kas tik pie tā Ministru kabineta iet protestēt, tad vicina lietussargus, tad pūš taures, zemnieki nes nodīrātas govju galvas un pienu lej ārā, tagad protestē skolotāji, ārsti un pat tiesneši. Nu ko ar to grib panākt?” retoriski prasa saimnieks, piebilstot, ka tomēr prieks par tiem saimniekiem, kas meklē izeju, dzīvo laukos un ražo. Viņaprāt, mājražotāji ir spilgts piemērs iztikšanai laukos un tam, ka tas vells nav tik mells, kā mālē, vajag tikai gribēšanu.

Sarunas laikā Inešu pagasta zemnieks salīdzina padomju laikus ar mūsdienām un teic, ka agrāk darbīgu cilvēku laukos bijis daudz vairāk nekā patlaban: “Padomju laikā nebija problēmu pagastā atrast cilvēku, kas saremontēs televizoru vai radioaparātu, nebija lieki jānopūlas meklēt, kas saremontēs pulksteni, uzmūrēs krāsni vai skursteni, bet tagad es nezinu, pie kā tuvākajā apkārtnē vērsties ar šādiem jautājumiem. Protams, tagad mums ir moderni servisi un arī krāsni atbrauks salabot cilvēki no Rīgas, bet viņi arī paprasīs tādu naudu, ka jāsāk domāt, vai varu to atļauties. Nevaru atturēties no salīdzinājumiem. Bērnībā tēva grāmatā izlasīju, kāda bija Piebalga pēc Ziemeļu kara, ka ap Inešu ezeru viss bijis tik ļoti izpostīts, ka tikai septiņās vietās varēts dzirdēt gaili dziedam. Apejiet šodien ezeram apkārt… nav arī šo septiņu gaiļu, bet kas tad mums ir bijis? Karš? Mēris? Nē! Pie vainas kūtrums un nevēlēšanās.”

Saimnieks ilgojas pēc dienas, kad katrā mājā saimniekos ģimene un lauki būs apstrādāti. “Ja laukos grib nodarboties ar komerciju, tad gan grūtāk, jo vietējā tirgū nav iespējams izkonkurēt veikala desas. Esmu parēķinājis, ka man desas izmaksā sešus eiro kilogramā, bet tāpēc es meklēju risinājumus, domāju, izvēlējos audzēt liellopus. Pārdodu dzīvos buļļus, visi aiziet eksportā, tā dzīvot var. Nav, par ko sūdzēties.”