Ko vispirms ierauga un domā svešinieks, ar satiksmes autobusu no Rīgas atbraucis uz Cēsīm? To, cik skaista ir nelielā  pilsēta? Šķiet, tā vis nav.

Braucējs autobusā gaida, kad ieraudzīs autoostu, bet to redzēt nav iespējams. Atbraucējam, iespējams, pirmais iespaids par skaisto mazpilsētu rodas greizs.

“Lai citi kāpj ārā, es no autobusa nekāpšu! Tāda doma man bija prātā, kad šoferis izslēdza autobusa dzinēju. Daļa pasažieru piecēlās un izkāpa, daļa tāpat kā es palika sēžam savās vietās,” par pirmajiem iespaidiem sestdien Cēsīs pastāstīja Antra Gabre. Viņa ir no Sēlijas puses, tagad dzīvo Pārdaugavā, Rīgā, Cēsis nebija apciemojusi, vai, cik daudz gadu. Brīnišķīgā atvasara likusies piemērota, lai sestdienā izrautos no Rīgas. Brauciens uz mazpilsētu, par kuru dzirdēti tik skaisti stāsti, spārnojis.

“To, ka esam iebraukuši Cēsīs, pamanīju. Autobuss piestāja pieturās, izlaižot pasažierus,” stāsta tūriste, pievēršoties stāstam par neomulīgajām izjūtām ne tikai viņai, bet arī vairākiem citiem autobusa pasažieriem, kuri acīmredzot arī ar satiksmes autobusu bija devušies tūrisma izbraucienā. “Autobusā sēdēju mierīgi, jo zināju, ka izkāpšu galapunktā pie stacijas. To, ka Cēsu staciju nevarēs pat pamanīt, prātā neienāca. Ne tikai man. Tā likās kārtējā pietura, kurā daļa braucēju izkāpj. Bet autobuss tālāk nebrauca. Šoferis izslēdza dzinēju un, pie stūres esot, sāka rosīties, pārcilājot kādus papīrus, kaut ko pierakstot, mums, pasažieriem, nepievēršot nekādu uzmanību.”

Viešņu no lielpilsētas situācija izbrīnījusi. Izskatījies, ka līdzīgi jūtas arī pārējie braucēji, turpinot sēdēt transportlīdzeklī, gaidot, kad tas izkustēsies, lai aizvestu līdz galapunktam. Minūtes ritējušas, pasažieri lūkojušies pa autobusa logu, cenšoties novērtēt situāciju. Sākuši saskatīties cits ar citu, it kā gaidot atbildes. Tajā skaitā Antra. “Autobusa priekšā bija redzama patukša iela, aiz kokiem ielas malās bija manāmi māju fragmenti vai veci mūri. Vienīgā skaidri saskatāmā ēka ar uzrakstu, ka tajā ir bulciņu veikals “Beķereja”. Mani nekas nevedināja domāt, ka autobuss nonācis galapunktā.”

Vēl pēc brīža pasažieri sākuši pieļaut domu, ka palikt autobusā vairs nav vēlams. Antra, būdama latviete, pieturvietas nosaukumu “Pasažieru izkāpšana” varējusi izlasīt un saprast. Kā iebraucējiem no citām zemēm?

Lēni viens aiz otra braucēji cēlušies kājās, lai izkāptu no transportlīdzekļa un dotos virzienā, kur daļa jau aizgājusi. Sperot pirmos soļus uz Cēsu zemes, brīvdienā atbraukusī rīdziniece spriedusi, ka ar diskomfortu mēģinās tikt galā, piezvanot paziņai Cēsīs. “Kad mācēšu pateikt, kur atrodos, man atbrauks pakaļ, bet ko darīs tie citi?” klusībā spriedusi vientuļā tūriste, nesteidzīgi ar citiem apmulsušiem pasažieriem mazā kolonnā dodoties uz priekšu. Nelielais gājēju bariņš pagājis garām vēl dažām necilām pieturvietām, nesaprotama rakstura būdām, uz vienas bijis rakstīts “Frizētava”, tad pavēries skats uz nolaistu skvēru ar veciem, nekoptiem kokiem, saplaisājušām ielu plāksnēm. Ne mašīnu, ne citu autobusu, nekādas citas rosības vēlā sestdienas pēcpusdienā. Aiz skvēra gan atklājies, ka gaidītais galapunkts – stacija Cēsīs – sasniegta. To apliecinājis baltais stacijas nams.

Apjaušot, ka te ir Stacijas laukums, kas, pēc rīdzinieces domām, it nemaz neatgādina mūsdienīgas autobusu piestātnes, viņa devusies pa Raunas ielu. Kāds cits iegājis stacijā, informācijas meklējumos pavēris pasta telpas durvis, tad arī ievērojis informatīvos materiālus tūristiem.

Mums, cēsniekiem, pašapziņas netrūkst, varam pasmaidīt par mazo misēkli, taču, iespējams, ne tikai šajā reizē cilvēkiem, kas ar satiksmes autobusu Cēsīs ieradušies pirmo reizi, svešajā pilsētā gadījušies apmulsuma brīži. Arī rīdziniece nebija zaudējusi humora izjūtu. Ar ironiju viņa pastāstīja par saviem pirmajiem iespaidiem, pēc daudziem gadiem atkal esot šeit.
“Druvas” žurnālistes pirmdien ap pusdienu nolēma iejusties tūrista lomā. Notika tieši tā, kā rīdziniece stāstīja. Autobuss no Rīgas apstājās vietā, kur satiekas Raiņa un Noliktavas iela, stūrī pie veca mūra sienas. No šīs vietas raugoties, svešiniekam nerodas iespaids, ka te ir kāds centrs vai laukums. Nav redzams arī neviens cits autobuss. Pieturvieta pirmdien bija piebirusi ar izsmēķiem, zemē mētājās izdzertas pudeles un tukšas čipsu pakas. Ne atkritumu konteinerus, ne sētniekus tuvumā nemanījām. Šoferis neizskatījās laimīgs, ka šādā necilā, nekoptā vietā ārpus stacijas laukuma jāizlaiž pasažieri. Uzrunāts, vai viņam pasažieri ko jautā, atbildēja, ka ārzemnieki pienākot un prasot, kurp nu jādodas, bet latvieši gan to nedarot. Tiem laikam neesot mēles mutē. Pēc nogurdinošā darba cēliena, uz Rīgu un atpakaļ braucot, šoferim dabiskā humora izjūta bija mazinājusies. Ar mums, latviešiem, tā mēdz būt.

Cēsu Tūrisma informācijas centrā vecpilsētā “Druva” noskaidroja, ka šovasar pilsētā palielinājies tūristu skaits, kuri individuāli atbrauc uz vienu dienu ar kādu no sabiedriskajiem transporta līdzekļiem – vilcienu vai autobusu. Viņi pastaigājoties, pusdienojot un vakarpusē dodoties atpakaļ. Vai tādēļ mazpilsētā vajadzētu pamainīt ierasto kārtību autoostā? Pašvaldībā “Druva” uzzināja, ka autoostas laukuma modernizēšana ir atlikta uz diviem vai trim gadiem. Autobusu šoferiem, kuriem neērtības stacijas laukumā jāpiedzīvo ik dienu, atliek tikai nopūsties.

Tikmēr varam kolekcionēt anekdotes par Cēsīm, kuras rodas pilsētas viesu galvās. Lūk, divas no šī septembra. Rīdziniece Antra par sevi saka: “Autobuss apstājas, šoferis izslēdz motoru, bet es pa logu redzu tikai bulciņu veikalu un nolemju: “Es gan ārā nekāpšu, lai tie citi kāpj!”” Bet reiz jau “Druva” stāstīja, kā amerikāņu tūrists, vecpilsētā iegājis Tūrisma informācijas centrā, pajautājis: “Esmu vēl Rīgā vai varbūt jau Cēsīs?”