Bijušā dzelzceļa malā aiz kokiem paslēpusies kādreizējās Amatas stacijas ēka. Apkārtne mainījusies, te nepiestāj vilcieni, tagad garām ved Zaļais dzelzceļš, bet pati ēka kā kādreiz.

Arī 1941. un 1949.gadā, kad te no apkārtējiem pagastiem tika savesti cilvēki, kurus gaidīja izsūtījums svešumā.
14.jūnijā, sēru dienā, pretī stacijai, kādreizējā sliežu ceļa malā, tika atklāta piemiņas vieta tiem, kurus padomju vara deportēja 1949.gada 25.martā. “Atklāta, ne pabeigta,” precizē Amatas novada vadītāja Elita Eglīte un uzsver, bijis jāizlemj – darīt un vākt naudu vai vākt naudu un domāt, ka darīsim. “Vēl darāmā daudz, jāierīko apgaismojums, jāuzstāda daudzi stabiņi. Pašvaldība projekta īstenošanā ieguldījusi ap 30 tūkstošiem eiro,” stāsta E.Eglīte un piebilst, tā kā atklāšanas reizē klāt ir arī jaunā Cēsu novada domes deputāti, var cerēt uz finansiālu atbalstu, lai ieceri īstenotu līdz galam.

Piemiņas vietas iekārtošana ir Latvijas Represēto biedrības Cēsu nodaļas iecere. Vadītājs Pēteris Ozols atgādina, ka no Amatas stacijas ceļu uz Sibīriju, sadzīti 62 vagonos, sāka 1318 cilvēki. “Šī vieta nebija fiksēta, te nebija ne piemiņas akmens. Politiski represētie nolēma, ka tas, ko mēs vēl varam izdarīt, ir saglabāt piemiņu Amatas stacijā,” saka P. Ozols un atzīst, ka ir gandarījums par jau paveikto. Ieguldīts daudz enerģijas, tomēr nācies arī dzirdēt, ka nav vērts to darīt. “Ne visiem patīk tas, ko darām. Tā ir vēsture, kas mūsu tautas nākotnei ir svarīga,” uzsver P.Ozols.

Piemiņas vietas izveides autoram, arhitektam, dizainerim Marekam Birzniekam šis ir pirmais tāds objekts, bet ar cēsniekiem sadarbība jau bijusi. Viņš izstrādājis “Sirdsapziņas ugunskura” arhitektonisko risinājumu.

“Negribēju akmeni. Domājām, kā emocionāli parādīt daudzo cilvēku ciešanas. Ja šajā laukumā cilvēki cieši sastātos cits pie cita, viņi to aizņemtu 50 metru garumā un 20 metru platumā, tik liela ir piemiņas vieta,” stāsta M. Birznieks. Par katru no 1318 izvestajiem atgādina metāla stabiņš, uz kura uzrakstīts izsūtītā vārds un pagasta nosaukums. Mazākie stabiņi simbolizē bērnus, nedaudz lielākie – sievietes, bet garākie – vīriešus. “Katrs stabiņš pagriezts uz to pusi, kur ir izvesto dzimtās mājas,” bilst arhitekts.
Pagaidām uzstādīts 21 stabiņš. Kad būs finansējums, savu vietu ieņems pārējie. Katra stabiņa izgatavošana, uzstādīšana izmaksā ap simts eiro.

Turpat blakus vecas dzelzceļa sliedes, informatīvā plāksne par 1949.gada marta notikumiem un fotogrāfija.

“Toreizējais stacijas priekšnieks Kārlis Runcis to uzņēmis pa savas istabas logu. Ešelona pirmais vagons stāvēja tieši pretī,” stāsta represijās cietušās rakstnieces Melānijas Vanagas muzeja vadītāja Ingrīda Lāce un atgādina, ka vēl ir tik daudz neizzinātā, ir cilvēku stāsti, arī tādi, kā K.Runcis devis pirmo maltīti tiem, kuri pēc gadiem atgriezās. “Uz sliedēm tagad varam nolikt puķes, tā godinot novadnieku piemiņu,” uzsvēra I.Lāce.

Piemiņas vietas atklāšanas reizē klāt bija arī Guntis Bikars no Straupes. “Mani, brāli, māsu un mammu izveda 47.vagonā. Tā laika notikumu brūces nav sadzijušas,” saka straupietis un atgādina, ka aizvien dzīvi ir padomju propagandas meli. Tiek stāstīts, ka bērnus jau neizsūtīja, viņi brauca līdzi vecākiem. Bet deportētos apsargāja, jo okupācijas vara izteicās, ka gribēja budžus pasargāt no tautas dusmām. “Mums ir jāzina savas tautas vēsture, lai nenoticētu naidīgai, melīgai propagandai,” uzsver Guntis. Uldis Grava no Raiskuma bija atbraucis ar ģimeni. Viņa vecvecāki arī cietuši represijās. “Bērniem tas ir jāzina, arī pašiem daudz kas vēl jāizpēta, jāizprot, lai varētu pastāstīt, izskaidrot,” atzīst U.Grava.

Priekuļu novada vadītāja Elīna Stapulone atgādināja, ka jaunajā Cēsu novadā šādu piemiņas vietu būs daudz. Tās ir atgādinājums par to, ko pārdzīvoja iepriekšējās paaudzes. “Ir jāstāsta par šo drūmo laiku vēsturē un arī jāpriecājas par šodienu, par to, ka dzīvojam brīvā Latvijā, tādā Latvijā, par kuru priecātos arī tie, kuriem nebija lemts atgriezties. Atcerēsimies, spēsim novērtēt šodienu un domāsim par rītdienu,” mudina E.Stapulone, bet Pārgaujas novada vadītājs Hardijs Vents atgādina: “Iepriekšējās paaudzes daudz darīja, lai Latvija atkal būtu brīva, lai mēs varētu stāvēt šajā vietā pārliecībā, ka mūsu tauta ko līdzīgu nepiedzīvos.”
Svinīgajā piemiņas brīdī noskaņu radīja mūziķis Ivo Aizgalis, dziedot par vasaru, skumjām, dzimteni un cerību. Jēkabs Eglītis, kura senčus izsūtīja no Amatas stacijas, nolasīja dzejoli par 25.martu.

Vidzemes Tūrisma asociācijas vadītājs Raitis Sijāts uzsver, ka piemiņas vieta pie Amatas stacijas nepaliks aizmirsta. “Garām ved Zaļais dzelzceļš, garām dosies aizvien vairāk kājāmgājēju un velotūristu. Viņi piestās, uzzinās vienu vēstures lappusi, ko nācās pāršķirt tuvējo pagastu iedzīvotājiem,” stāsta R.Sijāts un atklāj, ka topošajā Vidzemes militārā mantojuma kartē, kas tiek izstrādāta kopā ar igauņiem, būs iezīmēta arī piemiņas vieta pie Amatas stacijas.

Gulst ziedi, deg sveces. Uz vecajām dzelzsceļa sliedēm sanākušie nolika ziedus, aizdedza sveces piemiņai.