Aizvadītais gads sagādāja savus noteikumus un piedāvāja jaunas iespējas, reizē izjaucot ne vienu vien ieceri. Kāds tas bijis lauksaimniekiem? Protams, katram sava pieredze, katrai nozarei sava saimnieciskā un finansiālā situācija.

Kooperācija, atbildīgi strādnieki – veiksmes atslēga

Raunas pagasta SIA “Pasāža” valdes priekšsēdētāja Dace Neiberga atzīst, ka aizvadītais gads bijis gan labs, gan slikts. Saimniecībā ir 160 slaucamo govju ganāmpulks un ap 500 hektāros audzē graudus.

Kopējā lieta. SIA “Pasāža” vadītāja Dace Neiberga (vidū)    regulāri piedalās nozarei aktuālu jautājumu apspriešanā. Pērn būtiskākās bija sarunas par Eiropas Savienības turpmāko lauksaimniecības politiku. Par to runāja arī diskusijā Priekuļos.

FOTO: no “Druvas” arhīva

“Kā jau visiem piena lopkopībā, nedaudz pietrūka naudas. Piena cena nokritās par 3,5 santīmiem kilogramā, salīdzinot pagājušā gada janvāri ar gada beigām. Par tādu cenu saimniekot ļoti sarežģīti. Tad ministrija piedāvāja atbalstu.    Tas tobrīd bija ļoti noderīgi.

Toties zāle izauga. Lopbarībai sējām lucernu, novācām četrus pļāvumus. Aukstais pavasaris ļāva graudaugiem nesasteigt augšanu, un raža bija laba. Ap 500 tonnas graudu patērējam lopiem, pārējos pārdodam “VAKS” kooperatīvajai sabiedrībai,” pastāsta D.Nei­berga.

Lauksaimniece atzīst, ka pēdējā laikā aizvien vairāk runā par ko­operāciju. Viņasprāt, tā zemniekiem ir iespēja, kas dod ieguvumus. SIA “Pasāža” ir “VAKS” biedri no dibināšanas, savukārt kooperatīvā “Piena ceļš”, kas apvienojās ar igauņu “E- Piim”, vairāk nekā desmit gadu. “Esam tie, kas tic kooperācijai, tam, ka strādāt kopā ir vieglāk. Daudzi ir aizdomīgi par kooperāciju, šķiet, ka      paši visu var    izdarīt. Tērē laiku tam, ko biedriem izdara kooperatīvs, un saņem mazāk naudas. Piemēram, par graudiem mums nav nekādu kreņķu. Nokuļam, aizvedam uz Valmieru. Varu rēķināties, ka būs nauda. Saņemu fiksēto summu par tonnu, bet gada beigās, kad kooperatīvs pārdos graudus, vēl starpību. Pērn saņēmām ap 190 eiro par tonnu. Tikai jāizaudzē un jānodod.

Ar piena pārdošanu ir tāpat. Kooperatīvam ir valde, kas cīnās, lai zemnieki saņemtu vairāk. Gada beigās par pārdoto pienu biedri saņem piemaksas. Zinu zemniekus, kuri, cerot uz lielāku cenu, pārdevuši pienu uzpircējiem, bet ir piekrāpti.    Aizvien tā notiek. Kooperatīvs, protams,    ir uzticēšanās,” pārdomās dalās D.Neiberga.

Lauksaimniece atgādina veco teicienu, ka nedrīkst visas olas turēt vienā grozā. Viens gads labāks graudkopībai, cits piensaimniecībai, nozares viena otru pabalsta. “Jādzīvo taupīgāk, bet, ko taupīt, nav. Attīstīties var, ja ir līdzekļi. Pērn nopirkām nedaudz zemes, tehniku. Pirms gada projektu noraidīja, bet pērn apstiprināja. Šo­gad tas jāīsteno – tiks iegādāta precīzās izsējas sējmašīna un miglotājs. Neko jaunu būvēt neplānojam,” stāsta D.Neiberga un uzsver, ka saimniecībā strādā pieredzējuši un atbildīgi strādnieki. No viņiem atkarīgs rezultāts: graudu birums un izslauktā piena kilogrami.
“Pērn pietrūka kontaktu ar kolēģiem, aprunājoties var atrast kādas problēmas risinājumu. Pro­tams, var parunāties pa telefonu, bet tiešais kontakts ir kas pavisam cits. Ar sadarbības partneriem, ja pa vidu papīrs vai telefons, saruna iznāk citāda. Cerams, ka šogad vairs tā nebūs,” teic SIA “Pasāža” vadītāja D.Neiberga.

Bioloģisko produkciju novērtē

“Aizvadītais gads bija nestabils, bet ne sliktā nozīmē,” saka    SIA “Ek Ovo” valdes priekšsēdētājs Nauris Vītols. Saimniecībā ir divi tūkstoši dējējvistu. Tā ir  lielākā bioloģiski sertificēto olu ražotāja Latvijā. No šī gada Straupes uzņēmums patērētājiem    piedāvās tikai atbilstoši bioloģiskas saimniecības prasībām turētu vistu olas.

“Pērn bija grūti kaut ko prognozēt pat nedēļu uz priekšu. Vienu pieprasījumu nespējām izpildīt, nākamajā tas pēkšņi saruka, bet kopumā par noieta trūkumu sūdzēties nevarēja. Patērētāji aizvien vairāk izvēlas vietējo pārtiku, pērk bioloģiski turētu vistu olas. Cilvēki aizvien vairāk sāk saprast putnu turēšanas veidus un kādas olas tiek piedāvātas tirgū,” vērtē N.Vītols. Viņš atzīst, ka konkurences olu ražotājiem Lat­vijā nav, drīzāk cits citam cenšas palīdzēt, konkurenci sagādā ievestās olas. Straupē iegūtās olas nonāk veikalu tīklos.

Domājot par šo gadu un attīstību, straupietis atklāj, ka ir piesardzīgs. Putnkopis saimniekošanā, cik vien iespējams, cenšas izmantot jaunākās tehnoloģijas. “Saim­niekošanai vēl daudz ko  vajag, gada beigās redzēs, kas izdosies,” saka N.Vītols.

Jāattīstās un jāturpina

Taurenes pagasta saimniecība SIA “Cimbuļi” ir vienīgā sertificētā aitu šķirnes saimniecība Lat­vijā.    “Aitkopji par aizvadīto gadu sūkstīties nevar, tas nozarei bija viens no labākajiem. Bija stabils jēra gaļas tirgus. Visā Eiropā arī cenas pieņemamas. Francijā, piemēram, tāda cena kā pērn bijusi pirms gadiem piecpadsmit. Iemesli tam dažādi, tie sasummējās, un aitkopji bija ieguvēji,” pastāsta    saimnieks Kristaps Driķis.

Saimniecībā ir ap 200 aitu mātes. Jēri tiek pārdoti vaislai, daļa gaļai. “Nevaru tik daudz izaudzēt, lai nodrošinātu vajadzību pēc vaislas jēriem. Arī jēra gaļai ir pastāvīgi pircēji. Mazāk nekā desmit procenti vaislas materiāla    paliek Latvijā,  gaļas nedaudz vairāk, galvenais ir eksports,” stāsta K.Driķis. Viņš atzīst, ka    Latvijā pagaidām Ile de France šķirne vēl mazpazīstama, bet pamazām vien aitkopji sāk par to interesēties. Kaimiņos, Lietuvā, gan šķirne izplatīta.

“Tikai jāattīstās, citas iespējas nav. Ganāmpulks jāpalielina, tāds ir plāns. Piesaistīt finansējumu pagaidām nav domāts. Saimnie­cībā ir nodrošināts nepieciešamais, vien jāuzlabo ikdienas darba kvalitāte,” saka aitkopis.

K.Driķis uzsver,    lai saimniekotu, visu laiku jāmācās. Kā jau lauksaimniecībā, stundas skaitīt nedrīkst. “Katru dienu jāsazinās ar sadarbības partneriem Francijā, Lietuvā, Krievijā. Mācos no francūžiem, zināšanas tālāk nododu lietuviešiem, krieviem. Katru dienu ir kāda jauna pieredze, secinājumi,” teic K.Driķis.

Lauku sēta daudziem patīk

Amatas pagasta eko saimniecību “Jaundzērves”    daudzi pazīst ar zīmolu “Amatas mellenes”.    Marita Krūskopa viena no pirmajām mūspusē, jau 2008.gadā,    sāka audzēt krūmmellenes. Kad parādījās iespēja saņemt Eiro­pas Savienības finansējumu, daudzi stādīja ogulājus, tagad krūmmellenes nav nogaršojis tikai retais.

Piedāvājums dažādots. Amatas pagasta eko saimniecībā “Jaundzērves” ne tikai audzē krūmmellenes, bet arī uzņem apmeklētājus, kuri var iepazīt dzīvi lauku sētā.

FOTO: no albuma

“Jaundzērves” ir lauku sēta, kas atvērta tūristiem. Tā pirmā Amatas novadā ieguva lauku tūrisma kvalitātes zīmi “Zaļais sertifikāts”.

“Gads bija interesants. Uz saimniecību brauca citi cilvēki, ne tie, kuri parasti. Arī vietējie nāca lasīt mellenes,” pastāsta Marita un piebilst, ka raža pērnvasar bijusi mazāka. Ar to saimnieki rēķinājušies, jo gadu iepriekš bija ļoti laba. “Ļoti daudz nosaka, kāda ir ziema. Krūmellenēm vajag aukstuma periodu, lai var atpūsties. Tagad ir auksts un arī sniegs. Nākamvasar var gaidīt lielāku ražu. Pērnvasar ietekmēja    arī aukstās naktis, ogas nogatavojās vēlāk,” pieredzē dalās saimniece.

M.Krūskopa uzsver, ka saimniecībā svarīgākais nav izaudzēt iespējami lielāku ražu,    bet dot iespēju pilsētniekiem pavadīt laiku lauku sētā. “Ģimenes brauc    pēc lauku sajūtām. Te ir sēta, kurā ir putni, truši, kazas, brīvi staigā zirgs, dīķī var peldēties. Ja bērns skrien un sauc – mamma, reku, kaza kā grāmatā! – vai pieaugusi sieviete plūc zāli un baro cāļus, tad ir prieks, jo saproti, cilvēki te labi jūtas. “Jaundzērvēs” var arī pārnakšņot teltīs un no rīta modina gailis.    Ir gandarījums, ka mūsu sētu novērtē.    Pavasarī domājām, kā būs, vai kāds vispār kaut kur brauks, bet par interesentu trūkumu sūdzēties nevarēja. Ogu lasīšanai gan pietrūka,” stāsta saimniece un piebilst: “Nevar zināt, vai šīs vasaras beigās biroji strādās attālināti, vai darbinieki brīvdienās gribēs izrauties uz laukiem, vai varēs braukt ārzemju ceļojumos, vai interese par Latvijas laukiem būs tikpat liela kā pērn.”

Marika pastāsta, ka ne viens vien ciemiņš, esot lauku sētā, sapņo, ka arī gribētu tā dzīvot. “Es arī kādreiz romantizēju dzīvi laukos. Ja cilvēks gatavs strādāt, staigāt dubļainiem zābakiem, rēķināties, ka viss jāizdara pašam un nav    paredzama darbalaika,    viss notiks. Taču šis gads daudzu domas par laukiem mainīja un arī radīja vēlēšanos dzīvot laukos,” saka “Jaundzērvju” saimniece.        Do­mājot par šīgada plāniem, Marita smej – iepriekšējais gads taču pierādīja, ka saplānot var daudz ko, bet kā tas piepildās?    “Protams, ir idejas, kuras gribas īstenot, bet labāk par tām nerunāt. Lauk­saimniecībā taču neko nevar paredzēt. Vienu brīdi šķiet, ka esi stabils, droši turies uz kājām, bet jau nākamajā viss sagriežas otrādi. Lauksaimniecība ir dzīvesveids. Lauku saimniecību, lai arī kāda situācija, nevar aizvērt, tajā nevar strādāt attālināti. Uzskatu, ka mazajām saimniecībām ir nākotne. Varbūt    traucē tā sīksaimnieka domāšana: kooperēties latvietim grūti, bet barters starp lauku saim­niecībām piemērotāks, saprotamāks. Tas īpaši noder šajā laikā, tā cits citu var atbalstīt,” pārdomās dalās M.Krūskopa un uzsver: “Daba jau nav atcelta, dzīve laukos turpināsies.”   q