Guna Zālamane un Daira Kiļupe ieguvušas Šveices permakultūras akadēmijas sertifikātu un ir pilntiesīgas permakultūras dizaineres. Viņas skaidro, ka permakultūra balstās uz trīs ētikas principiem: atbildīgi izturēties pret planētu; rūpēties par
nākamajām paaudzēm un atgriezt atpakaļ apritē to, kas radies rūpēs par cilvēkiem. Viņuprāt, permakultūras filozofija vēsta par harmonisku mijiedarbību starp cilvēku un planētu.

Saudzējot Zemi

Latviskots permakultūras jēdziens nozīmē ilgtspējīgu saimniekošanu. Guna saka, ka tā ir sau­dzīga attieksme pret Zemi – ar lielo burtu. Mehāniski apstrādājot augsni, samazinās bioloģiskā daudzveidība. Iejaucoties mātes dabas receptē laimīgai dzīvei, cilvēki neaizdomājas par sekām, tā iznīcina dzīvību, nemanot, ka  padara sevi par ķīlnieku. Rupji un neapdomīgi apstrādājot un mēslojot zemi, augsnes auglība mazinās, bet cilvēks, novācot ražu, prāto – šī ķīmija nekam neder, jāpamēģina cita.

Gluži tāpat kā cilvēka mūžs auga dzīves cikls pakļauts dzimšanai, briedumam un rudenim – miršanai. Ziemā iestājas atpūtas mirklis, jaunu spēku uzkrāšana, bet līdz ar pirmajiem siltajiem saules stariem atkārtota augšāmcelšanās. “Augsnē ir miljoniem mazu dzīvo organismu, kas pārstrādā organiskos atkritumus augiem pieejamā formā. Viengadīgam augam process norit šādi: augs aug, piesaista barības vielas, kuras uzkrājas saknēs, lapās, stublājā. Pienāk rudens, augs pilnībā atmirst, lapas nobirst un nosedz zemi. Arī stublājs pavasarī nokritīs, un to visu neredzamie kareivji mikroorganismi pārstrādā barības vielās nākošajam gadam. Tādā veidā gadu no gada aug augsnes auglība un vairojas pazemes pilsoņi,” stāsta Guna.

Ko citi par mani domās

Mainoties paaudzēm, jaunie arvien vairāk interesējas par dabai draudzīgu saimniekošanu, taču Daira un Guna novērojušas, ka cilvēki baidās pamēģināt ko jaunu: “Daudzi joprojām domā, ko teiks apkārtējie, vai kaimiņi neizsmies, īpaši, ja man nekas tur nesanāks. Pierasts darīt, kā mamma mācīja, kaut iespējams, tas ir pilnīgi aplam. Tagad ļoti populāri uzsvērt bioloģisko lauksaimniecību. Arī bioloģiskā saimniekošana nav ideāla, bet vismaz kārtīgs solis pareizā virzienā, prom no dabas patērētāja.”
Permakultūras piekritējas skaidro, ka negatīvais bioloģiskajā pieejā ir mehāniskā zemes apstrāde – aršana. Arot augsni apgriež, tie mikroorganismi, kas mīt augsnes dziļumā un kuriem vajag maz skābekļa, nonāk zem klajas debess, savukārt tie, kuriem vajag sauli, siltumu un skābekli, nonāk zem augsnes. Paņemot augsnes analīzes, bioloģiskais saimniekotājs redz, ka visi rādītāji slikti, un liek virsū mēslojumu. Kūtsmēsli dārgi, tāpēc labāk kaut ko atļautu, tātad minerālmēslus. Tie nonāk augsnē, mikroorganismi tos nepieņem, nesaprot, un bioloģiskais saimnieks atkal ir pie “sasistas siles”. Tā veidojas bezgalīgais stāsts.

Turpretī darbojoties pēc permakultūras principiem, augsnes ielabošanai vienā un tajā pašā platībā gana dzīvniekus – vispirms liellopus, tad aitas un visbeidzot mājputnus. Guna gan piebilst, ka arī starp bioloģiski un integrēti vai konvencionāli saimniekojošiem zemniekiem var atrast labus piemērus. Viss ir atkarīgs no katra sirdsapziņas un zināšanām, tāpēc nedrīkst dažus neveiksmīgus piemērus attiecināt uz visiem.

Pabarot pasauli

Permakultūra vienā mazdārziņā – labi. Bet vai pēc permakultūras principiem iespējams saražot pārtiku visas planētas iedzīvotājiem? Daira saka: “Jautājums, kas to darīs. Ja to darīs trīs fermeri uz planētas, tad viņiem būs problēmas. Šī pieeja lieliski darbojas ģimenē, nelielā saimniecībā vai vietējā kopienā. Ne velti ājurvēda saka – ēdiet to, kas pieejams simts kilometru rādiusā. Tomēr vēlos aicināt iedzīvotājus paraudzīties, kas notiek ar pārtiku planētas mērogos. Cik daudz tiek izmests atkritumos! Līdz ar to jāvaicā – vai tiešām mums nepieciešams tik daudz, kā domājam?”

Ekonomiskie ieguvumi

Pirmo Daira ar Guna min ietaupījumu uz augu aizsardzības līdzekļiem un darbaspēku, lai gan, ierīkojot dārzu, palīdzīgas rokas noderēs. Liela nozīme ir sadarbībai, ir labi, ja ar kaimiņu var sarunāt sienu, kuru tas, iespējams, nemaz neizmanto, vai apmaiņā pret dārzeņiem no kāda apkaimē sarunāt kūtsmēslus. Var uzrunāt tuvējo bērnudārzu, lai tas neizmet kartupeļu mizas, bet pietaupa jums. “Tā jau veidojas tie kopīgie ieguvumi un savstarpējā atbildība pret cilvēkiem, vidi un planētu kopumā. Tikai sadarbojoties mēs panāksim labsajūtu, taupīsim un viedi izmantosim pieejamos resursus,” sarunā ieskicē Daira.

Riski un mīnusi

Tomēr – kā jau tajā teicienā – medaļai ir divas puses. Interesējos, kas ir permakultūras ēnas puse, ar kādiem mīnusiem jārēķinās. Daira saka, vispirms jāatmet veltas gaidas, ka pirmajā gadā dārzs augs griezdamies, vienīgi siltumnīcā visai drīz būs acīmredzami rezultāti. Augsnes apstrāde un, iespējams, atveseļošana, dārzkopim prasīs laiku. Uz pirmajiem rezultātiem var cerēt trešajā gadā. Tāpat jāpatur prātā, ka ik gadu vajadzēs gādāt sienu, taču pats grūtākais, kam jāsagatavojas, ir domāšanas veida maiņa. Nāksies mainīt ieradumus un sastapties ar kritisku, noraidošu, varbūt pat nievājošu attieksmi. Ar laiku mainīsies draugu loks un biežāk sarunas vīsies ap dārza darbiem, jaunām metodēm un augu sēklām, nevis seriāliem, atlaidēm vai kaimiņu nebūšanām attiecībās. Arī ceļošana radīs nemieru, jo kurš gan vēros, kā jūtas gurķi, ko signalizē burkāni. Kurš gan cits spēs sajust pirkstu galos, kā jūtas dārznieka lolotais stūrītis, ja ne viņš pats. Un vēl – nopietni jāapdomā, vai aizrauties ar dārzkopību, jo īstens dārza mīļotājs var braukt ar sagrabējušu žigulīti, bet dārzam naudu nežēlos.