Cēsu novada pašvaldības aģentūras “Sociālais dienests” izstrādā darbības un attīstības stratēģiju 2018.- 2020.gadam. Stratēģija ir dokuments, kas veidots, lai nodrošinātu koordinētu un mērķtiecīgu sociālā darba virzību uz labklājības un augstas dzīves kvalitātes nodrošinājumu nākotnē.

Svarīgs iedzīvotāju viedoklis

“Viens ir tas, ko mēs, speciālisti, izdomājam, ko mums iesaka klienti, bet ir svarīgi uzzināt iedzīvotāju viedokli, to, kas viņiem svarīgs sociālajā aprūpē, kādi pakalpojumi nepieciešami, kādas problēmas jāpalīdz atrisināt,” pastāstīja aģentūras direktore Iveta Sietiņsone un atgādināja, ka tikšanās reizēs ar cēsniekiem tiek izvērtēts iepriekš paveiktais un ieskicēts nākamajos trijos gados darāmais.

Uz sarunām tika aicināti bezdarbnieki, diemžēl neatnāca neviens, arī no ģimenēm ar bērniem izteikt viedokli neieradās neviens.

Pabalsts un auto

Cēsīs dzīvo ap četri tūkstoši pensionāru, uz tikšanos ar aģentūras darbiniekiem bija atnākuši mazāk par 20, starp viņiem vairāku nevalstisko organizāciju pārstāvji. Gaisotne sarunas laikā nebija tā radošākā, noskaņojums vairākiem pensionāriem bija skeptisks. Pirms runāšanas par stratēģiju kāds cēsnieks kolēģus pensionārus brīdināja, ka atkal jauni noteikumi, kas viņiem nebūs labāki. “Ja pensionārs nopērk mašīnu, kas jaunāka par desmit gadiem, tad uz pabalstu cerēt nevar. Pensionāriem jābrauc tikai ar grabažām vai jāatsakās no mašīnas,” sašutis stāstīja cilvēks. Pārējie gan bija izbrīnīti – ja jau var nopirkt mašīnu, kāpēc vajadzīgs pabalsts, un vai tad dzīves mērķis ir saņemt pabalstu! “Ja cilvēks nevar izdzīvot, viņam jāsaņem pabalsts!” skaļi skaidroja pensionārs un pat negribēja dzirdēt iebildi – ja vari nopirkt mašīnu, tad jau nav stāsts par izdzīvošanu.

Grib vairāk informācijas

Pensionāri noklausījās Sociālā dienesta pēdējos gados paveikto un neīstenotos plānus. Ie­priekšējā stratēģijā 2015. līdz 2017.gadam bija izvirzīti 35 mērķi, realizēti 22, un, kā atzina aģentūras direktore, rādītājs ir pietiekami labs. Tas arī liecina, ka plānotais tiešām bijis iedzīvotājiem reāli nepieciešamais, ka šīm vajadzībām dome atvēlējusi finansējumu.

Lai Cēsīs pensionāri justos labi, būtu droši, ka problēmu situācijā būs palīdzība, sarunā tika pārspriestas aktualitātes, kas seni­oriem rada bažas. Vairāki cēsnieki pauda viedokli, ka ir par maz informēti par sociālajiem pakalpojumiem novadā. Par tiem aģentūra regulāri ziņo domes izdevumā, mājaslapā, klientiem, kuru e-pasti ir zināmi, sūta ziņas, par jaunāko zina nevalstiskās organizācijas, kuras var pastāstīt saviem biedriem. Izskanēja pat ierosinājums, ka katram pastkastītēs jāmet informatīvas lapiņas, jo domes izdevums iznāk tikai reizi mēnesī un līdz mēneša beigām jau aizmirstas, kādi pasākumi tad paredzēti. Aģentūras direktore atzina, ka trūkst padoma, kā vēl vairāk informēt iedzīvotājus. Tad kāda kundze pateica ne viena vien domas: “Pabalstus un palīdzību saņemt gribam, tad vismaz pašiem jāuzzina, kur to var dabūt. Nedrīkst gribēt, lai vēl pat pienes klāt.” Arī sociālo nevalstisko organizāciju biedri šajā ziņā varētu darīt vairāk.

Soliņi un Senioru māja

Plaša diskusija raisījās par pilsētas infrastruktūru. Trūkst soliņu, ļoti vēlami tie būtu pie aptiekām. Autobusu pieturām nepieciešami jumtiņi, lai lietus laikā ir, kur paslēpties. Jau daudzus gadus tiek runāts par bezmaksas sabiedriskā transporta nodrošināšanu pensi­onāriem, kuri vecāki par 80 gadiem. To, ka pašvaldībai tas nebūtu lēti, seniori nedzirdēja.
Lai gan aģentūrai “Sociālais dienests” nav saistības ar komunālo pakalpojumu tarifiem, arī tie tika pieminēti, jo augstās cenas ietekmē katra pensionāra dzīves kvalitāti. Izskanēja ierosinājums katram pensionāram, kuram pensija mazāka par 300 eiro, piešķirt apkures pabalstu.

Pensionāri bija vienisprātis – Cēsīs nepieciešama Senioru māja. Tas nav pansionāts, bet māja, kurā seniori dzīvo patstāvīgi, viņiem pieejami dažādi pakalpojumi. “Kā mēs varam jums palīdzēt pārliecināt deputātus, ka Cēsīs vajag Senioru māju?” jautāja kāda cēsniece, arī citi piekrita, paužot cerību, ka deputāti sapratīs. Ļoti noderētu sociālās rehabilitācijas programma, kad būtu pieejami fizioterapeiti, iespēja darboties radošās darbnīcās. Pensionāru vidū ir pazīstams pakalpojums “Drošā poga”. Turpmākajos gados ar to vajadzētu nodrošināt vientuļos seniorus no 80 gadu vecuma, vēlāk arī jaunākus.

Iecere NVO sadarbībai

Daudzkārt runāts, ka Cēsīs būtu vajadzīga nevalstisko organizāciju (NVO) māja. Ir biedrības, kurām nav savu telpu, šādā namā būtu zāle, arī telpas biedrībām. Arī organizāciju pārstāvji atzina, ka savā starpā varētu vairāk sadarboties, ka tā būtu laba iespēja. Izskanēja arī ierosinājums novada pensionāriem ieviest pensionāru kartes, kas darbotos tāpat kā Drauga kartes.

Pēdējā laikā cēsniekus satraucis tas, ka ir problēmas saņemt valsts finansētu podologa un psihiatra pakalpojumu, nav juristu bezmaksas konsultāciju.

Atzinīgi vārdi tika veltīti biedrības “Cēsu pensionāri” izveidotajam Mantu placim, taču tas darbojas pilnīgi nepiemērotās telpās. Tiesa, pilsētas centrā, ja atradīs vietu patālāk, apmeklētāju noteikti būs mazāk. Kāds atkal meta akmeni domes virzienā, jautājot, vai domes priekšsēdētājs, deputāti Mantu plača pagrabā ir bijuši.

Izskanēja arī vēl citi ierosinājumi, pārdomas. Ne visi tika izteikti iecietīgi, domājot par konstruktīvu risinājumu. “Aģentūras darbiniekiem ir svarīgi saprast, ka ejam pareizā virzienā, ka tas, ko darām, ir tieši tas, kas cilvēkiem tieši tagad ir vajadzīgs. Jaunajā stratēģijā tiks iekļauti senioru ierosinājumi,” “Druvai” sacīja aģentūras direktore Iveta Sietiņsone. Var vien piebilst – lai ieceres un plānus īstenotu, nepieciešams finansējums. Un tas domes deputātu zi­ņā.