Ziņas

Sabiedrība

Pēdējais gods – atdusēties dzimtas kapos

Amatas novadā turpmāk, kad tuviniekiem piedāvās apbedīt aizgājēju citur, ne dzimtas kapos, prasīs parakstīt piekrišanu. / Attēlam ir tikai ilustratīva nozīmeFoto: no "Druvas" arhīva

“Laiks dzēš pēdas, bet pirmās emocijas bija ļoti sāpīgas,” saka Daina Malnace, bet Venita Vērmane piebilst: ” Tas ir noticis, un neko vairs darīt nevar.” Viņas un citi radi nespēj aizmirst tuvinieka bēres Āraišu Vanagu kapsētā. Viņas nemeklē vainīgo, kāpēc tuvo cilvēku neapbedīja dzimtas kapos, bet uzsver – lai līdzīgas situācijas nebūtu jāpārdzīvo citiem.

Kad nomira Juris, dzīvesbiedre kopā ar radiem sāka bēru rīkošanu. Apbedīšanu uzticēja SIA “Rasmas Bērziņas un Agra Kalniņa apbedīšanas pakalpojumu birojam”. Kapu pārzinei tika parādīti dzimtas kapi, norunāts par bēru laiku. “Nākamajā dienā kapu pārzine zvanīja radiniecei, ka aizgājēju nevarēs aiznest līdz dzimtas kapiem, vai piekrīt apglabāt tuvāk kapličai. Tādā samulsuma, bēdu brīdī viņa piekrita,” stāsta Venita Vērmane un izbrīnīta jautā: “Firma par to nezvanīja, bet kapu pārzine. Vai tad viņa nosaka, kur kuru apglabā, nevis tuvinieki. Vai viņai jāuztraucas, varēs vai nevarēs zārku aiznest līdz kapa vietai!”

Kapu pārzine Dzintra Drande stāsta: “Kad atnāk tuvinieki, ejam apskatīties, kur ir dzimtas kapi. Tā kā kapsēta veca, ir tikai centrālais celiņš, lai tiktu līdz kādai kapavietai, jālīkumo starp citiem apbedījumiem. Sapratu, ka zārks būs platāks, tātad pa iemītajām taciņām nesējiem izgrozīties būs ļoti sarežģīti. Ziemā vēl var kaut ko nomīdīt, bet vienalga, izgrozīties nevarētu. Zvanīju apbedītājiem, ka būs arī tālu jānes, Agris atbildēja, ka palūgs palīgā radiniekus. Parasti tā arī notiek. Tad piezvanīju radiniecei un informēju, ka būs problēmas, piedāvāju, ka var apbedīt netālu no kapličas, lai nav tik tālu jānes. Viņa atbildēja, ja citādi nevarot, tad tā arī jādara.” Kad atbrauca kapu racēji, viņiem kapu pārzine parādīja, kurā vietā kaps jārok.

“Ja piezvana un pasaka, nevarēs zārku aiznest, jāsaprot, ka tas notiek laikā, kad cilvēks pārdzīvo aizgājēja nāvi. Piekrišana tika dota izmisuma brīdī,” saka Venita Vērmane un atzīst – viņu satrauc tas, ka kapu pārzine pasaka, ja radiniekiem nav nesēju, ko dot palīgā, jāglabā citā vietā. Par to taču jādomā firmai, tai jāorganizē, lai varētu izdarīt to, kas apsolīts. “Kapu pārzine taču aizgājēju nepazina. Brālēns zvanīja un stāstīja, ka apbedītājus sazvanīt nevar, uztraucās, kur dabūsim cilvēkus palīgā. Ja apglabā vecu cilvēku, arī pavadītāji ir cilvēki gados. Vai tad firma nezināja situāciju? Godīgāk bija pateikt, ka pakalpojumu nevar sniegt. Kapu pārzinei gar to nav nekādas darīšanas,” pārdomās dalās Daina Malnace.

SIA darbinieks Agris Kalniņš atzīst, ka aizvien nesaprot, kāpēc izveidojās šāda situācija. “Saku godīgi, nezinu. Kur kapu pārzine parāda, tur rokam kapu. Vienīgais, ko viņa pateica, ka nesējiem būs vajadzīgi palīgi. Bēru ceremonijā arī tika palūgti radi, jo nelaiķis bija smags. Pēc bērēm vēl tuvinieki pienāca klāt un pateicās, sacīja, ka viss kārtībā,” stāsta Agris Kalniņš un uzsver: “Vai smagie vīri un sievas netiek apglabāti? Ne jau kapu pārzinei ir zārks jānes. Mēs aiznestu. Kāpēc tika mainīta apbedīšanas vieta, nezinu. Varbūt negribēja tādu gabalu ar smiltīm kaisīt? Tā viņas iniciatīva.” 37 gadus strādājot par apbedītāju, viņam šāda situācija radusies pirmoreiz. “Lauku kapsētās nekur nav celiņa līdz kapa vietai, regulāri jālīkumo starp citiem apbedījumiem, un vienmēr visi ir aiznesti. Visās firmās ir četri nesēji, nevis seši. Pirms ceremonijas parasti palūdzam kādu radinieku palīgā. Tā darījām arī šajās bērēs,” atgādina Agris Kalniņš.

Dzintra Drande uzsver, ka zārks līdz dzimtas kapu vietai būtu jānes vairāk nekā 200 metru. “Norunājām cilvēcīgi, rēķinoties, ka ir ziema. Citā gadalaikā bez problēmām zārku aiznestu,” saka kapu pārzine.

Tuvinieki arī izbrīnīti, kāpēc līdz kapa vietai zārku nevarēja aizvest. Kapu pārzine atzīst, ka pievest varētu tikai nedaudz tuvāk, pēc tam liels gabals būtu jānes. Par aizgājēja vešanu ar mašīnu līdz kapa vietai pieredzējušais apbedītājs Agris Kalniņš ir skeptisks: “Sāks pa Rīgas modei. Vai mirušais nav tik daudz pelnījis, ka viņu aiznes līdz kapam? Sevišķi jau lauku kapsētā. Mēs arī dēļus nesam līdz kapa vietai, nevis pievedam klāt. Kapsēta nav tā vieta, pa kuru braukāt ar mašīnu.”

Juris apglabāts netālu no kapličas. Kā stāsta kapu pārzine – saulainā vietā. Viņam tuvie cilvēki guļ tajā pašā kapsētā, attālā uzkalniņā. “Kurš gribētu, ka māte apglabāta vienā vietā, bet jūs gulda citur? Tagad dzimtai ir radīta jauna kapa vieta,” saka Venita Vērmane, bet Daina Malnace uzsver: “Mūsu dzimta turas kopā, grūtos brīžos vienmēr cits citu atbalstām. Jurim pienācās atdusēties pie savējiem. Apbedīt dzimtas kapos, tas ir pēdējais gods cilvēkam. Tā ir latviska sāpe.” Daina arī atzīst, ka diemžēl sabiedrība pret daudz ko kļūst nevērīga. “Mazbērniem audzinu, kā jāizturas kapsētā, ka jāciena senči. Viņi izaugs, zinu, ka sakops dzimtas kapus. Vai aizies arī pie tāla radinieka, kurš apbedīts citur? Tāpēc jau ir dzimtas kapi, tur visi savējie ir kopā,” pārdomās dalās Daina.

Par nesaprašanos Āraišu Vanagu kapsētā Venita Vērmane arī vērsās Amatas novada pašvaldībā. “Situācija tika pārrunāta. Katram ir savs viedoklis, kāpēc tā noticis. Turpmāk līdzīgos gadījumos, kad tuviniekiem tiks piedāvāts apbedīt aizgājēju citur, ne dzimtas kapos, tiks prasīts parakstīt piekrišanu,” stāsta novada domes priekšsēdētāja Elita Eglīte. Pašvaldība ir iepazinusies ar minēto gadījumu, saņēmusi rakstisku paskaidrojumu no Āraišu kapsētas kapu pārzines Dzintras Drandes un izvērtējusi faktus. Vēstulē Venitai Vērmanei teikts: “Amatas novada pašvaldība izsaka nožēlu par radušos situāciju, tomēr lūdz ņemt vērā to, ka kapa vietas izvēle nav kapu uzrauga patvaļīga rīcība, jo kapa vietas izvēli nosaka bēru rīkotājs vai citi mirušā tuvinieki, kas organizē atvadas. Savukārt apbedīšanas firma, neskaitot citus pakalpojumus, nodrošina kapa rakšanu un nelaiķa aiznešanu līdz pēdējai atdusas vietai, ielaišanu kapā, kapa aizbēršanu un apbedījuma sakārtošanu.”

Kārtību ikvienā kapsētā, arī Āraišu Vanagu, nosaka pašvaldības saistošie noteikumi. Tajos arī noteikts, ka kapa vietas izvēli nosaka, ievērojot mirušās personas tuvinieku vēlmi, par ko notiek vienošanās ar apbedīšanas firmas pārstāvi. Apbedīšanas pasākumus kapsētā veic tuvinieku vai bēru rīkotāju izraudzītas fiziskas vai juridiskas personas. Kapu uzrauga dalība šajā procesā ir uzraudzīt, lai netiktu pārkāpta kapsētā noteiktā kārtība un tiktu sakārtota kapavieta. Pašvaldība nedrīkst radīt objektīvi nepamatotus ierobežojumus attiecībā uz apbedīšanas pakalpojumu sniedzēja darbībām. Pašvaldība par gadījumu minētajās bērēs kapsētas pārzinei ir izteikusi aizrādījumu.

“Vanagu kapi ir veca lauku kapsētā. Meklēsim risinājumu, ko varētu darīt, lai bēru gadījumā būtu iespējams ērtāk piekļūt kapu vietām. Vispirms jāveic kapsētas sektoru un rindu plānošana un apbedījumu vietu precīza uzskaite,” saka pašvaldības vadītāja.