Ziņas

Sabiedrība

Pedagogiem jāapgūst jaunais

Var stāstīt citiem. Cēsu internātpamatskolas - Attīstības centra metodiķes Sarmīte Verpele ( no kreisās) un Sarmīte Gaiķe var būt gandarītas par šonedēļ Vidzemes pedagogiem sarīkoto konferenci, jo kolēģi jau pauduši atzinīgas atsauksmes.Foto: Sarmīte Feldmane

Cēsu internātpamatskola – Attīstības centrs otro gadu rīkoja konferenci Vidzemes kolēģiem. Šoreiz par tēmu “Bērns ar speciālām vajadzībām skolā”.

“Speciālā izglītība ir pabērna lomā – prasības pedagogiem augstas, bet atbalsts nav liels. To redzam konferencēs un semināros, kuros pedagogiem ir daudz jautājumu, neskaidrā. Neziņa ir liela arī par to, ka varētu slēgt kādas skolas. Tas rada satraukumu un pedagogi meklē atbildes,” saka centra direktors Zigmunds Ozols un uzsver – izaicinājumi liek meklēt risinājumus, jo situācijas skolu ikdienā ir dažādas.

Direktora vietniece izglītības jomā Vineta Bērziņa pastāsta, ka skolai – attīstības centram Cēsīs uzticēts sniegt metodisko atbalstu visiem Vidzemes pedagogiem, arī vecākiem un skolēniem: “Mums ir speciāla skola, strādā speciālisti ar pieredzi. Tāpēc konferences tēma izraudzīta mērķtiecīgi un interese ir necerēti liela.”

Cēsu internātpamatskolas – Attīstības centra metodiķes Sarmīte Verpele un Sarmīte Gaiķe uzsver, ka dažādu skolu pedagogiem trūkst zināšanu, kā strādāt ar bērniem, kuriem ir speciālas vajadzības. Bērnu vecāki aizvien biežāk atvasei izvēlas vispārizglītojošu skolu, tās pedagogiem jāapgūst jaunas prasmes. Konfe­rencē izskanēja viedokļi par bērnu ar speciālajām vajadzībām mācīšanos vispārizglītojošās skolās.
“Bērniem, kuri spēj iekļauties parastā skolā, tur arī jāmācās. Bērni, kuriem ir veselības traucējumi, jāmācās speciālajās skolās. Kā labāk, sadarbojoties ar vecākiem, jānonāk pie izvēles. Šodien lektori uzsvēra, ka mājmācība nav piemērota bērniem ar speciālajām vajadzībām, viņiem jāiet sabiedrībā, jāsocializējas,” par konferencē dzirdēto stāstīja Sarmīte Gaiķe, bet Sarmīte Verpele uzsvēra – lektori stāstījuši, ka pedagogiem jāsadarbojas savā starpā, bērnu mācot, jāsadarbojas ar vecākiem. “Bērnu psihiatrs Ņikita Bezbo­rodovs stāstīja, ka arī bērniem ar neirālās attīstības traucējumiem ir savas iespējas,” bilst Sarmīte Verpele, bet kolēģe uzsver: “Skolotājiem jāmainās, lai izprastu katru bērnu, viņa spējas. Katram ir savs kalns, kurā varam kopā uzkāpt.”

Konference ikvienā raisīja pārdomas. Siguldas novada Mores pamatskolā ilgāku laiku mācās arī bērni ar speciālām vajadzībām. “Uzskatām, ka tas ir pareizi, bērnus ar speciālajām vajadzībām integrēt vispārizglītojošā skolā tikai jāparedz atsevišķa klase mācību stundām. Pārējā laikā – ikdienā un pasākumos visi skolēni ir kopā, mācās toleranci, iejūtību,” teic skolotāja Māra Matveja, paužot, cik svarīgi arī viņai konferencē satikt kolēģus, dzirdēt speciālistu viedokļus.

Līgatnes pirmsskolas izglītības metodiķe Zane Kalniņa stāsta, ka bērnudārzu apmeklē bērni ar speciālām vajadzībām. Vecāki vēlas, lai atvase būtu kopā ar citiem. “Pedagogiem tas ir grūti, jo darbā palielinās emocionālā un fiziskā slodze. Neviens nevar dot konkrētu atbildi, kā kurā situācijā darīt, bet atbalsta pasākumi bērniem ar speciālām vajadzībām vēl ir autiņos. Pedagogiem jāmācās no citu pieredzes, arī jāklūp, bet jāstrādā tālāk,” atzīst Zane Kalniņa un uzsver, ka konferencē Cēsīs dzirdēto pārrunās ar kolēģēm, izmantos ikdienas darbā, bet domā: “Vai bērnudārza grupiņā bērniem ar speciālām vajadzībām jābūt kopā, arī par to var diskutēt. Svarīgākais, kādas ir bērna veselības problēmas. Viennozīmīgs uzskats nevar būt.”

Gulbenes novada Sveķu internātpamatskolas pedagoģes Irina Logina un Lilita Jaun­zema iestājas par to, ka bērniem ar speciālām vajadzībām jāmācās speciālajās skolās: “Tur ir materiāli tehniskā bāze, arī speciālisti, bet valsts politika šobrīd ir pret speciālo skolu saglabāšanu. Vai tas pareizi, domājot par bērniem – nav pareizi, viņi būs zaudētāji.” Pedagoģijas doktore Mārīte Rozenfelde atgādinājusi lekcijā, ka visiem bērniem ir vienādas tiesības mācīties. “Uz mūsu – speciālo skolu no vispār­izglītojošajām skolām atnāk bērni no 5., 6., 9.klases. Viņiem palīdzam, bet vienalga grūti iekļauties, komunicēt ar citiem bērniem. Kā tad viņi jutās iepriekšējā – vispārizglītojošajā skolā? ” vaicā Irina Logina.

“Druvai” skolu pedagoģes pau­da, ka sabiedrībai jāredz citādie cilvēki, lai izprastu, ka bērns ar speciālām vajadzībām nav slims un nevarīgs, viņš kādā ziņā var būt labāks par veselo, tikai jāsaskata viņa spējas. Jāsaprot, ka arī šie bērni ir sabiedrības daļa, ar viņiem jārēķinās, jāvelta uzmanība, jāmācās bērnus pieņemt. Vidzemes skolotāju atsauksmes par Cēsīs rīkoto konferenci bija ļoti pozitīvas – tēmu aktualitāte, izraudzītie lektori, iespēja dalīties pieredzē.

Centra direktors Zigmunds Ozols atbalsta iekļaujošo izglītību, bet zina, ka Latvijā nav tik daudz speciālistu, lai nodrošinātu atbalsta personālu katra speciālā bērna ievešanai parastā klasē. Bērns ar speciālām vajadzībām, nonācis skolas vidē, būs ieguvējs, bet pārējā klase? Situācijas skolā rodas tik dažādas, jāmeklē risinājumi, jauna pieeja,” saka direktors.

Vairāk nekā simts konferences dalībnieki ar interesi iepazina cēsnieku pieredzi. Psiholoģes Iveta Lukjanova un Zinta Biseniece stāstīja par “Marte Meo metodi – kā atbalstu bērnu attīstībai”, par Montesori metodi – speciālistes Dina Sopule – Ķieģele un Sarmīte Stivriņa.
Daiga Kalinka, Gulbenes novada domes izglītības, kultūras un sporta nodaļas speciāliste “Druvai” novērtēja, ka Cēsu internātpamatskolā – attīstības centrā ļoti domāts par katru audzēkni, viņa attīstību. “Te strādā arī speciālisti, zinoši pedagogi, medicīnas personāls, ir piemērota skolas vide. Neesmu integrācijas noliedzēja, bet bērniem jāmācās apstākļos un vidē, kādā tālāk dzīvos. Ja speciālais bērns dzīvos sabiedrībā, viņam tā ir jāpazīst jau skolas laikā, klasē. Tāpat kā ikvienam no skolēniem jāpazīst citāds bērns, izprotot, ka dažādi cilvēki arī var komunicēt. Ja bērns dzīvē arī turpmāk paliks pilnīgā aprūpē, situācija ir cita. Bērnam jāļauj skolas vidē nonākt, bet jāmācās nevis ar visiem kopā, bet speciālajā klases telpā, speciāli apmācītu skolotāju vadībā. Par to runāja vairāki lektori,” secināja Daiga Kalinka.