Ziņas

Sabiedrība

Pēc tēvutēvu tradīcijām

Zigrīda Pilsētniece “Lejas-Akmentiņos” dzīvo kopā ar meitu Inesi un mazbērniem Imantu un Madaru. Zigrīda stāsta, ka ģimenē Ziemassvētku tradīcijas tiek turētas lielā godā.

“Ģimenē jau jūtam Ziemassvētku tuvošanos. Pašu pļavās mums ir saaugušas eglītes. Katru gadu mēs tās pazāģējam un sūtām uz Rīgu radiem un paziņām. Padalāmies. Pacērtam katru gadu. Ja ir mazas, atstājam nākamajam gadam. Mums ir meža tīrums pusotra hektāra platībā, un mežniecībā pieteicu jau egļu stādiņus. Vēlos visu lauku apstādīt ar Ziemassvētku eglītēm. Domāju, tās jau ceturtajā, piektajā gadā priecēs svētkos,” stāsta “Lejas-Akmentiņu” saimniece.

Zigrīdas kundze atzīst, ka pirmssvētku laiks ir lielā gatavošanās un gaidīšana.

“Gaidām saules atgriešanos. Ne velti Ziemassvētki ir saulgrieži. Cilvēks kļūst tā kā mundrāks. Ziemassvētki, protams, paši par sevi ir lieli svētki. Apsveikuma kartītes jāraksta, jāsveic radi un draugi. Mūs daudzi apsveic, pastkaste vienmēr pilna, un kā tad neatbildēsi? Jāraksta ir. Visi kopīgi gudrojam pantus,” stāsta Zigrīda un turpina: “Uz svētkiem kaujam cūku, jādomā par visiem našķiem. Pati kā mājās dzīvotāja arī nodarbojos ar ēdienu gatavošanu. Taisu asinsdesas. Tās mums visiem ļoti garšo. Būs cūkas šņukurītis. Jāšmorē kāposti, kurus paši esam audzējuši un skābējuši. Un kur tad vēl cūkas cepetis, lielā rasola bļoda, lai visus svētkus ir ko cienāties,” stāsta Zigrīda.

Kā atklāj Zigrīda, Ziemassvētku vakars bez baznīcas apmeklējuma ģimenē nav iedomājams.

“Parasti svētku vakarā braucam uz baznīcu. Tas mums jau no tēvu tēviem pierasts. Atbraucot mājās, pirms svecīšu iedegšanas eglītē mums ir neliels svētuma brīdis. Parasti klātesošos uzrunāju pati un izstāstu Ziemassvētku nozīmi. Nodziedam svētku dziesmiņas. Lai svētki ir pilnīgāki un mazbērniem paliek atmiņā. Lai viņos ieaug tradīcijas, kuras turpinātu,” domās dalās vecmāmiņa.

Kā jau ģimenē, kur ir mazi bērni, “Lejas-Akmentiņos” Ziemassvētku vakarā nāk Ziemassvētku vecītis.

“Salatēva vēstulītē citam ir parāds, kādam aizrādījumi, bet, protams, ir arī dāvaniņas. Zeķītes, siltas čības, šallīte, kāds kamzolītis. Katram kaut kas jauks. Arī dzejoļus runājam un bērni priecājas. Kad jau tik tālu esam tikuši, sēžamies pie svētku galda un mielojamies. Ziemassvētku vakarā kopā ar mazbērniem cepam piparkūkas. Kādreiz, kad biju stiprāka, vasarā izaudzēju pāris vagas cukurbiešu un tad vārīju cukurbiešu sīrupu. Liela noņemšanās bija gan, bet piparkūkas sanāca ļoti gardas,” atminas Zigrīda.

“Lejas-Akmentiņos” godā tiek turēta vēl kāda tradīcija – Ziemassvētku galdā jābūt apaļiem ēdieniem. Mazbērni ar vecomāti cep apaļu kūku, kuru mazbērni dekorē ar vasarā salasītajām dārza zemenēm.

“Pagājušajā gadā bijām sasaldējuši kādus desmit spaiņus mājas zemeņu. Kad tās, kūku rotājot, atkūst, visa māja piesmaržo vasaras smaržām,” stāsta “Lejas-Akmentiņu” saimniece.