Latvijā tagad darbojas “Slow food” Latvijas šefpavāru alianse. Tajā apvienojušies vairāki pazīstami pavāri.

“Mums pamazām jāatbrīvojas no ievesto produktu ēšanas un skaļāk jārunā par to, kas ir mums pašiem, cik esam bagāti. Ir svarīgi ēst vietējo zemnieku audzēto un tieši katram gadalaikam raksturīgo,” saka Baiba Smilga, Straupes lauku labuma tirdziņa Straupes zirgu pastā šefpavāre un alianses biedre. Bet pazīstamais pavārs Ēriks Dreibants uzsver: “Katrs mēs tā arī sēdētu savā virtuvē un domātu, ka varētu kaut ko kopā darīt. “Slow food Straupe” organizatores mūs saveda kopā, tagad esam apvienojušies aliansē. Mums ir kopīgas intereses. Aizvien vairāk pavāru kļūst par restorānu īpašniekiem un dibinātājiem, viņiem ir svarīgas slow food idejas.”

“Slow food” šefpavāru alianse ir šefpavāru tīkls, kas apvieno kolēģus jau 25 valstīs. Alianses pārstāve Eiropā un Āzijā Anna Kanšijeva pastāsta, ka organizācijā uzņem tikai pavārus, nevis restorānus, kuros viņi strādā. Ja pavārs maina darbavietu, viņš paliek piederīgs aliansei un turpina strādāt, ievērojot slow food principus un ideju.

Anna pirmoreiz bija Straupē, kad atklāja Zemes tirgu. Tas ir vienīgais Baltijā, kas ir starptautiskās asociācijas “Slow Food Inter­nationale Earth Markets” alianses biedrs un ir tiesīgs darboties zem šīs asociācijas logo.

Tas nozīmē, ka produkcija, kas nonāk tirdziņā, ražota atbilstoši slow food (burtiski no angļu val. – lēns ēdiens) filozofijai – tā ir vietēja, sezonāla un kvalitatīva, kas audzēta godprātīgi (godīgi un prātīgi), sau­dzējot dabas daudzveidību un domājot par vides ilgtspējību. Ze­mes tirgus ir atbalsts mazajiem ražotājiem, kuriem pašiem, viņu ģimenes locekļiem vai saimniecības darbiniekiem ir jāpārstāv sevi tirdziņā un jābūt kompetentiem savas produkcijas pārzinātājiem. “ Redzu, kā pieaug to skaits, kuri iesaistās slow food, un arī pavāri ir aizvien vairāk ieinteresēti šajā kustībā. Trijos gados Latvijā ir ļoti daudz izdarīts,” viedokli pauž Anna Kanšijeva un pastāsta, ka pavāru tīkls ikvienam tā biedram dod iespēju apmainīties pieredzē, tikties saietos, rīkot laboratorijas. “Un galvenais – viņi strādā savā zemē, izmanto tur izaudzēto un arī veic izglītojošu darbu gan zemnieku vidū, gan ar patērētājiem,” uzsver alianses pārstāve Eiropā un Āzijā.

Slow food idejas popularizēšanu Latvijā aizsāka pazīstamais pavārs Mārtiņš Rītiņš. Viņš atceras, kā uz Latviju no Itālijas atbrauca Slow food kustības pārstāvji un interesējās par vietējiem un tradicionāliem ēdieniem. “Gatavojām Jāņu sieru. Viņi uzaicināja mani uz saietu “Māte Zeme”. Tas mani iespaidoja, un pirms 13 gadiem radās Slow food tirdziņš Rīgā, Berga bazārā. Sāka tirgoties 12 zemnieki, braukājām uz saimniecībām, skatījāmies, kā kurš saimnieko. Tas bija spēcīgs tirdziņš, bet visam savs laiks,” pastāsta M.Rītiņš un uzsver, ka viņam ir svarīgi , kur audzēti produkti, kas ir ēdienā. “Arī restorānu apmeklētājiem par to jāprasa viesmīlim. Un pavāram jāseko, no kā gatavo. Un daudzi tagad to dara,” uzsver M.Rītiņš un piebilst, ka laukiem jābrauc uz pilsētu, jo tur vairāk cilvēku un būs aizvien vairāk, kuriem būtiski, kur, kas un kā audzēts. “Esmu te izaudzis. Slow food – tas ir dzīvesveids. Tagad, apvienojušies aliansē, oficiāli popularizēsim šo kustību,” saka pavārs Jānis Sproģis no “Jāņogas” Cēsīs .

Baiba Smilga vērtē, ka pievienošanās Slow food ir arī pavāru ziņa zemniekiem par atbalstu, sapratni. “Sākums nebija viegls, tagad aizvien vairāk cilvēku izprot Slow food, un mēs esam atbildīgi, kādu pārtiku piedāvājam. Slow food ir kā alternatīva kustība tam, kas kļuvis par pierasto, bet ideja veļas kā sniega bumba, un to grūti apturēt,” teic Baiba Smilga.