Aizvadītās nedēļas nogalē Amatas Amatu mājā trīs dienas no rīta līdz vēlam vakaram skanēja kalti, švīkstēja smilšpapīrs. Te bija atvērta kokļu būves darbnīca. Seši interesenti no Rīgas, Jaunpiebalgas, Vecumniekiem, Madonas un Cēsīm bija sabraukuši, lai folkloras kopas “Ore” dalībnieka Andra Rozes vadībā paši sev izgatavotu kokli. Gribētāju bija krietni vairāk, bet Amatu mājā vienkārši nav vairāk vietas. “Gribējām projektā piesaistīt finansējumu, lai varētu iegādāties materiālus, saņēmām atbildi, ka pēc triju dienu darba būs nepārliecinošs rezultāts. Var teikt vienkāršāk –

Latvijā kokles nav vajadzīgas. Bet cilvēkiem tās vajag, viņi grib spēlēt un arī paši iemācīties izgatavot,” pastāsta Andris Roze. Viņš sagādāja materiālus, interesenti sabrauca un paši finansē visu nepieciešamo. “Spēlēt pašas gatavotu kokli ir pavisam kas cits, nekā kāda meistara,” atzina Anda Ābele. Viņa ir folkloras kopas “Laiva” vadītāja, savulaik sešus gadus vadījusi folkloras kopu Veselavā. Anda daudziem jo daudziem iemācījusi spēlēt kokli. “Nav viegli. Rokas ir tulznās, darbs smags. Puišiem noteikti ir vieglāk,” viņa atzīst. Andris vērīgi seko katram, piepalīdz, parāda, kā labāk un ērtāk darīt. “Kokles netaisa no cietā lapu koka – ozola, oša, gobas, tad tās ir smagas. Koklēm parasti izmanto

egle,apsi, liepu. Dēlīti gan noteikti taisa no egles, bet tapas no ozola, lai stiprākas,” pastāsta Andris.

Sestdienas vakarpusē Edgars Žīgurs no Jaunpiebalgas kokli jau gandrīz bija izgatavojis. “Man tā nav pirmā. Drustos tautskolā Māris Jansons rādīja, kā tas darāms, pats kopā ar audzēkņiem esmu vairākas taisījis. Tagad top otra, kuru būšu izgatavojis,” stāsta Edgars. Viņš jau vasarā iecerējis rīkot kokļu būvniecības darbnīcu Piebalgas pusē un ir pārliecināts, ka interesenti būs. Tikai jādomā, kā visu organizēt, kur dabūt materiālus.

“Koklētāji sev instrumentu vienmēr katrs taisījis pats. Skanīgāks vai ne tik skanīgs, bet tas bija paša gatavots. Lauku muzikantiem arī pašiem bija savas vijoles,” atgādina Andris Roze un piebilst, ka,protams, varētu izmantot mūsdienīgākus darba rīkus, kokli izgatavot ātrāk, bet tas jau būtu cits darbs. Andris izgatavojis piecas kokles, šī bija trešā reize,kad viņš šo prasmi mācīja citiem. Vienreiz tas darīts arī Sibīrijā. “Pirms 12 gadiem uztaisīju pirmo kokli, tad mācījos spēlēt. Katra kokle iznākusi citāda,” atklāj kokļu gatavotājs un koklētājs.

Anda jau vairākkārt piedalījusies kokļu darbnīcās un pārliecinājusies,ka nekad nevar zināt, kā kokle skanēs. “Esmu strādājusi dažādu meistaru vadībā, centīgi, rūpīgi,bet gadījies,ka kokle ar stīgām nesaskan. Tā ka rezultāts nav atkarīgs no ieguldītā darba, ja Dieviņš gribēs,kokle skanēs,” domās dalās Anda Ābele. Viņa atgādina dainās teikto, ka kokles spēlē Dieva dēli un Saule, un jo liels prieks, ka aizvien vairāk par kokli interesējas puiši.

Renārs Manuikovs uz Amatas Amatu māju mācīties izgatavot kokli atbraucis no Vecumniekiem.”Ir tāda sajūta, ka jāspēlē kokle. Izgatavošu instrumentu, tad mācīšos spēlēt,” viņš pastāsta.

Svētdienas vakarpusē kokles bija izgatavotas. Prieks un gandarījums bija ikvienam. Katram instruments skanēja nedaudz citādi, bet kopā pieskandēja Drabešu muižas apkārtni ar latviskām meldijām. Tas ir vēl viens apliecinājums, ka senie amati, prasmes zudībā neaiziet. Visos laikos ir bijuši un būs cilvēki, kuri vēlas kaut ko darīt tā, kā kādreiz viņu senči. Sarmīte Feldmane