Pirms 30 gadiem, 1988.gada 11.septembrī, tika nodibināta Latvijas Tautas frontes (LTF) Cēsu rajona nodaļa, kas bija pirmā LTF nodaļa valstī. Dibināšanas brīdī nodaļā jau bija iestājušies 658 cilvēki, bet ziedu laikos biedru skaits sasniedza pat astoņus tūkstošus.

Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vēsturniece Kristīne Gertnere – Celma atzīst, ka Atmodas laikā Cēsīm, cēsniekiem un visiem vēsturiskā Cēsu rajona iedzīvotājiem bija īpaša, neizdzēšama nozīme brīvības atgūšanas ceļā: “Tieši Cēsis bija Latvijas Tautas frontes otrā galvaspilsēta – šeit ļaudis bija aktīvi savos darbos un ar skaidri zināmu mērķi. Trešās atmodas redzamākais virzītājspēks Dainis Īvāns Cēsis sauc par “mūsu tautas nevardarbīgā karaspēka garīgo priekšpulku”. Tas izsaka ļoti daudz.”

Uzrunājot sanākušos, Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vadītāja Kristīne Skrīvere atzīmēja, ka Cēsu puses ļaudis ir bijuši klāt­esoši daudzos Latvijas vēsturē nozīmīgos notikumos: “Daudzi no jums bijuši tieši liecinieki un dalībnieki nozīmīgos Atmodas procesos, un, pateicoties jums, šodien varam dzīvot brīvā Latvijā. Skaidrs, ka 1988.gada 11.septembris bija tikai viens no daudzajiem notikumiem Atmo­das ceļā, tāpēc šis ir brīdis, kad pakavēties atmiņās un vēlreiz kaut nedaudz izdzīvot tā laika sajūtas.”

Pasākuma turpinājumā sekoja neliels vēsturisks atskats par visiem Atmodas laika notikumiem, sākot ar Latvijas Radošo savienību plēnumu, kurā publiski tika pateikts, ka Latvija tika okupēta, Cēsu folkmūzikas festivālu un Eduarda Rozenštrauha koncertu, kas pulcēja tūkstošus, līdz pat LTF dibināšanai, augusta pučam un Latvijas pilnīgas neatkarības pasludināšanai. Uz ekrāna slīdēja to dienu fotoattēli, skanēja dziesmas.

Pēc atmiņu ceļojuma sekoja dažas oficiālās runas, pēc tam pie kafijas turpinājās sarunas un atmiņas. Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs, uzrunājot tautfrontiešus, atzīmēja, ka tas laiks bija arī ļoti straujš, jo notikumi mainījās katru nedēļu, katru dienu, pulcējot tūkstošus: “Nezinu, vai mēs vēl kādreiz to piedzīvosim un sajutīsim. Jums šie notikumi ir skaidrā apziņā, mums, kas tolaik bija 10 – 13 gadus veci, tās sajūtas bija, var teikt, rotaļīgas. Kaut kas notiek, bet, cik tas nopietni vai sarežģīti, neapzinājāmies. Tagad, atskatoties uz to laiku, jāteic, ka tas bija kaut kas fenomenāls, pasaules vēstures cienīgs. Jūsu devums ļauj šodien dzīvot brīvā, neatkarīgā valstī, mēs, jaunie, varam tikai pateikt paldies, ka nenobijāties, jo notikumi varēja pagriezties arī pavisam citādi, un šodien mēs te nesēdētu.”

Atmiņās par tā laika notikumiem dalījās arī pārgaujietis Jānis Rukšāns, kurš tolaik vairāk darbojās Rīgā, kur bija klāt­esošs visos galvenajos notikumos, gan Latvijas Radošo savienību plēnumā, gan Latvijas Tautas frontes dibināšanā: “Daudzas lietas manā dzīvē bija liktenīga sagadīšanās. Nejauša tikšanās uz ielas ar Jāni Baltvilku mani aizveda pie grupas, kas gatavoja Radošo savienību plēnumu. Tur bija cilvēki 17, bet, ja tik daudz darītāju, darbs uz priekšu neiet. Tad sanācām kopā ar Valdi Šteinu, Valdi Turinu, izveidojām alternatīvo rezolūcijas projektu, ko iespieda brošūriņā, un izdalījām plēnuma dalībniekiem. Tas radīja pamatīgu satraukumu dažiem prezidijā, bet rezultātā viņu sagatavotā rezolūcija tika pamatīgi pārstrādāta. Jau šajā plēnumā Viktors Avotiņš izteicās, ka laiks dibināt Tautas fronti kā visas tautas kustību. Aicinājumu dibināt šo organizāciju rakstījām trijatā kopā ar V. Turinu un V. Avotiņu viņa kabinetā, vēlāk arī programma tika uzrakstīta, balstoties alternatīvās rezolūcijas projektā, ko rakstījām Radošo savienību plēnumam.”

Uz LTF Cēsu nodaļas pirmsākumiem atskatījās arī Daumants Kalniņš. Viņš atzina, ka laikam tas jūga smagums bija jāiznes uz pleciem visā pilnībā, lai saprastu to neprāta jūsmu, ar kādu metāmies Atmodas notikumos: “Bija un joprojām ir tā iekšējā sajūta, ka mēs to pasauli esam pagriezuši.”

Jaunpiebaldzēns Egils Johansons, kurš bijis klāt visos LTF atceres pasākumos, atzīst, ka atmiņas ir palikušas, tāpat arī pārdomas, ka kaut kas izdevies, kaut kas ne: “Mums tolaik to varu iedeva, bet īsti jau nesapratām, ko ar to darīt. Lielākā daļa bijām ideālisti, taču izrādījās, kamēr vieni cīnās par ideāliem, ir kādi, kuri domā tikai par savu labumu. Toreiz viss notika tādā eiforijā, nedomājot par sekām. Nedaudz žēl, ka viss pavērsās mazliet citādāk, nekā cerējām, bet jāatceras, ka mums ir sava neatkarīga valsts, kas patiesībā bija galvenais mērķis!”