Vaivēnietes Allas Deņisovas apkurināmajā siltumnīcā kastēs izauguši jau paprāvi gurķu dēsti, kastītēs sētas, pavisam lielas jau arī pirmās dilles un kressalāti. “Libertu” māju saimniece gan norāda, ka šogad vairs nav plānā stādīt daudz tomātu, gurķu dēstu, stādīs tikai tik, lai raža pietiktu

pašiem mājiniekiem.

“Ja cilvēks dzīvo laukos, tad jābūt siltumnīcai un savam dārziņam. Ja es būtu prezidente, aizliegtu jebkāda veida pabalstus un visus darbspējīgos cilvēkus sūtītu strādāt. Tiešām nesaprotu, kā var būt situācija, ka dzīvo laukos, bet nespēj izaudzēt sev kartupeļus, burkānus, sīpolus un visu pārējo. Ja vēl uztaisi siltumnīcu, izaudzē gurķus, tomātus. Ja ir rokas un vēlme ko darīt, var turēt kaut vistiņu. Tiešām nesaprotu šos cilvēkus, kas pārtiek no pabalstiem un kuri saka, ka nav, ko ēst,” saka Alla. Viņa ved rādīt arī savas trīs plēves siltumnīcas, kuras gan pa ziemu papostījis kaimiņu suņuks.

“Es jau nedusmojos, bet skāde tāpat maksā. Tikko nopirku plēvi, samaksāju 60 eiro. Tāpat nav lēti uzturēt apkurināmo siltumnīcu. Ogles, ar ko kurinām, dārgas. Taču nevaru iekoptajam atmest ar roku. Siltumnīcā arī kallas zied,” stāsta kundze un teic, ka vienmēr bijusi strādīga. Pie darba radinājusi arī meitas. Viņa vērtē, ka laukos jaunatne ir tāda – nekāda, vecāki nav bērnus no mazām dienām likuši pie darba.

“Mājai no iekšpuses un ārpuses jābūt sakoptai. Redziet, neko vēl šopavasar neesmu darījusi, bet laukā viss glīts. To jau rudenī sadarīju. Tagad, kad nāks siltāks, aprušināšu augļu kokus, puķudobes. Padaru kādu darbiņu, vakarā apsēžos uz soliņa un priecājos par to. Tā var saņemt labi padarīta darba sajūtu,” smaidot teic vaivēniete. Viņa prāto, lai arī ziema nebija sniegiem bagāta un barga, tomēr pavasaris būšot vēls. Tāpat viņa teic, ka vēl par ātru dārzā ko darīt.

“Es ar darbiem nesteidzos. Tiesa gan, pirmos gurķu dēstus iestādīju laikus, jo mums ir tradīcija, ka uz znota jubileju maija vidū ēdam pirmos pašu audzētos gurķus. Tad nu dažus dēstus audzēju ātrāk,” teic Allla. Saimniece bilst, ka pavasaris viņai patīk. Tad mostas daba un arī pašai ir sajūta, ka gribas kustēties un iet laukā.

“Aiz muguras jau pietiekami liels darba mūžs, bet tagad laiku veltu sev un savai mājai. Kūtiņā pašu priekam viena kaziņa, citus lopus gan neturu. Tāpat varu sacīt labus vārdus par kaimiņu, kurš vēl cienījamākos gados nekā es, bet kūtī gan aitas, gan gotiņa un teļš. Cilvēki strādā, neskatoties uz vecumu. Tādēļ jau laikam tiešām nesaprotu jaunus un spēcīgus cilvēkus, kas neko nedara, kuriem mājas priekša aizaugusi,” saka Allas kundze. Viņa teic, ka kādreiz mēdz patirgot kartupeļus vai ko citu no pašaudzētās produkcijas, piebilstot, ka bez maksas gan vairs neko nedod.

“Ziniet, tas viss, protams, maksā naudu. Kaut vai kūdras maiss jānopērk, kurā tomātus vai gurķus dēstīt. Bet otra lieta – tas ir ieguldīts darbs, un laukos cilvēki zina, ka jāstrādā daudz un visu laiku, turklāt, neskatoties uz to, vai jūties labi vai slikti. Nav arī pašai vairs tāda veselība, lai strādātu citiem,” saka vaivēniete un bilst, ka ir liela optimiste un par dzīvi nesūdzas. “Man patīk iet un darīt. Tāda vienkārši esmu,” par sevi saka Alla.

Liene Lote Grizāne