Ziņas

Sabiedrība

Pašai savs ziedu veikaliņš

Apņēmīga. Mairitas Treijas dzīves ceļi metuši dažādus līkločus un kūleņus, taču tas nav mazinājis viņas optimismu un mērķtiecību sasniegt iecerēto.Foto: no albuma

Mairita Treija no Cēsīm un arī Latvijas aizbrauca jau pirms desmit gadiem, tomēr sirdī mājas ir un paliek Latvija. Lai gan Mairita plāno reiz atgriezties dzimtenē, šogad noticis pavērsiens kāda cita sapņa īstenošanā – viņa Īrijā atvērusi ziedu veikaliņu.

Piepilda sapni

Sapnis par savu ziedu veikalu Mairitai esot jau sen. Cēsīs apmēram desmit gadi nostrādāti uzņēmuma “Lemo” ziedu veikalā, arī nokļūstot Īrijas pilsētā Karlovā, ļoti gribējies darīt ko līdzīgu. Kopā ar vecāko māsu Vinetu Bolgeri (iepriekš Ozolu) kalti plāni par lielu, skaistu ziedu veikalu, taču māsa pērn aizgājusi mūžībā. Mairita atzīst: “Tobrīd aptvēru, ka nekad nevaram zināt, cik ilgs laiks mums šajā pasaulē ir dots un kad mums būs jāaiziet. Dzīve ir pārāk īsa, tādēļ nolēmu vairs negaidīt un nesapņot, bet tūdaļ un tagad izveidot nelielu ziedu veikaliņu. Kopā ar māsu bijām radījušas biznesa plānu, tādēļ pamats jau bija. Man šķiet, ka palīdzēja ne tikai kopīgi izstrādātie plāni, – aizvien jūtu viņas klātbūtni un atbalstu, lai arī viņa vairs nav ar mums.

Kad sāku interesēties par finansējumu veikala izveidei, atklājās, ka man kā divu dēlu vientuļajai mātei pienākas dotācija no valsts uzņēmējdarbības uzsākšanai. Valsts sedza 80 procentus no ziedu kioska izveidošanas izmaksām, kas man nav jāatdod. Pati ieguldīju vien divus tūkstošus eiro.” Mairita neslēpj, ka pārsteidzis, cik ļoti pretimnākoša ir attieksme no Īrijas valsts institūciju puses, turklāt arī noteikumi ir vienkārši. Nelielajam ziedu veikalam nav bijušas nepieciešamas nekādas atļaujas, pat ne kases aparāts. Mairita vērtē: “Pirms aizbraukšanas no Latvijas gribēju ziedu veikalu izveidot Valmierā, taču atdūros pret ļoti sarežģītajām prasībām. Birokrātijas dēļ sapni un plānus noliku malā. Ir pagājuši desmit gadi, bet Latvijā aizvien uzņēmējdarbības uzsākšana ir ievērojami sarežģītāka nekā Īrijā. Īrijā tik tiešām jūti, ka valsts priecājas, ja cilvēks vēlas uzsākt ko savu. Latvijā šādas sajūtas trūkst.”

Mairita stāsta, ka beidzot dara to, kas viņai ļoti patīk. Dažos mēnešos, kopš uzsākta darbība, Mairitas ziedu veikaliņā jau ir gana daudz pircēju, šai vasarai pieteiktas jau vairākas kāzas, kurās viņai uzticēti floristes pienākumi.

Mairita uzskata, ka Latvijā floristi strādā ļoti augstā līmenī, Īrijā tā gluži neesot: “Ja Latvijā floristi cenšas izpatikt katrai pircēja vēlmei, tad Īrijā, cik man pašai nācies saskarties un cik esmu dzirdējusi no apkārtējiem, pircējs lielākoties paliek neapmierināts un nesaņem iecerēto. Floristi pat necenšas ieklausīties pircēja vēlmēs. Iespējams, arī tādēļ mani atrod aizvien jauni klienti, novērtējot to, kā strādāju es.”

Aizbrauca, lai “izvēdinātu domas”

Vaicāta, kā dzīves ceļš aizvedis uz Īriju, Mairita atklāti stāsta, ka pēc laulības šķiršanas viņai bijis nepieciešams mirklis pārdomām. Vecākā māsa, kura jau dzīvojusi Īrijā, pamudinājusi braukt ciemos. Neesot bijis plānu Īrijā palikt, tomēr tā noticis, un Mairita pati atzīst, ka grūti aptvert, ka tur pavadīti jau desmit gadi. Darīti ļoti dažādi darbi, tai skaitā strādāts apavu veikalā par pārdevēju un šoferi, tīrītas arī istabiņas viesnīcā. Pats pirmais darbs bijis trauku mazgāšana restorānā. Mairita atminas: “Uz Īriju aizbraucu bez angļu valodas zināšanām, jo skolā biju mācījusies tikai vācu valodu. Māsa man atrada darbu, un piekritu pamēģināt. Atceros, kā pirmajā dienā raudāju, jo nesapratu neko, ko man vaicāja. Arī mani neviens nesaprata. Man šī sajūta nepatika, tādēļ apņēmos angļu valodu iemācīties. Jau pirmās darba dienas vakarā māsai teicu, lai viņa man uzraksta visus iespējamos jautājumus un atbildes, kas var būt saistīti ar darbu restorānā. Būtībā trīs mēnešu laikā iemācījos valodu labā sarunvalodas līmenī – tā, lai es saprastu, ko man vaicā, lai varētu pavaicātu visu, ko man vajadzēja, un lai mani saprastu.”

Reiz atgriezīsies

Īrijā Mairita ieradusies, kad vecākajam dēlam, kuram tagad ir 13 gadi, bijuši vien trīs gadiņi, tikpat, cik tagad ir jaunākajam dēlam. Ar dēliem Mairita sarunājas tikai latviski, bet vecākais dēls atbild angļu valodā. Kaimiņos dzīvo arī Mairitas divas māsas, tomēr pārējā vide – skola, draugi, ārpusskolas nodarbības – dēlam ir angļu valodā, tādēļ šī valoda dziļi iesakņojusies viņa apziņā. “Priecājos, ka Karlovā ir latviešu skoliņa, uz kuru vedu dēlu svētdienās. Lasām arī grāmatas latviešu valodā, lai nepazūd lasītprasme. Savukārt es priecājos dziedāt latviešu ansamblī – tas ir veids, kā izlādējos un uzņemu pozitīvo enerģiju,” stāsta Mairita, piebilstot: “Esam runājuši arī par iespēju atgriezties Latvijā, vecākais dēls tam neiebilst. Esmu viņam izskaidrojusi daudzos labumus, kādi ir, dzīvojot Latvijā, – dabas skaistumu, tīro vidi un pārtiku, kā arī daudz ko citu.” Tomēr Mairita atzīst, ka nezina, vai atgriešanās dzimtenē notiks drīz. Kamēr dzīvesvieta aizvien ir Īrija, Mairita priecājas par katru ciemošanās reizi Latvijā. Plānots arī, ka šovasar vecākais dēls Latvijā pie vecvecākiem varētu pavadīt pat mēnesi.

Sarunas noslēgumā Mairita secina: “Ja ne tagad, tad vecumdienās gan atgriezīšos Latvijā. Īrijā uz visu mūžu palikt nevēlos. Jā, te ir skaista daba, ir daudz, ko redzēt, bet pietrūkst Latvijas auras.

Turklāt esmu ļoti noraizējusies par to, cik nedabīga ir pārtika, kas pieejama Īrijā, un par ārkārtīgi augsto saslimstību ar vēzi. Manuprāt, pārtikas produktu sastāvam un saslimšanām ar vēzi ir cieša saistība. Tādēļ viens no iemesliem, kādēļ gribētos atgriezties Latvijā, ir arī tas, lai dēli var baudīt Latvijā pieejamo dabīgo pārtiku. Jā, arī pilsētā, kurā dzīvojam, ir tirdziņš, kurā nopērkama bioloģiskā pārtika, bet tas strādā vien reizi nedēļā, un produkti tiek izpirkti ļoti ātri, visiem gribētājiem nemaz nepietiek.”