Ziņas

Sabiedrība

Par mītiem, atmiņām un sapņiem

Gatis Krūmiņš. Foto: no albuma

Vidzemes Augstskolas rektors, asociētais profesors, vēstures zinātņu doktors un Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūta (HESPI)
vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš ir apjomīgās “Latvijas tautsaimniecības vēstures”, kas tika izdota pērn, viens no desmit autoriem, turklāt viņš bija arī grāmatas sastādītājs un zinātniskais redaktors.

Par sevi un vēsturi G.Krū­miņš teic, ka “pirmā lasāmviela, ko es izlasīju bērnībā, kad tikko iemācījos lasīt, bija divdesmitajos līdz trīsdesmitajos gados izdotās Latviešu konversācijas vārdnīcas no manas omes grāmatplaukta – izlasīju visus sējumus no vāka līdz vākam.”

-Pērn notikušais vairāk vai mazāk tiek saistīts ar Latvijas simtgadi. Vieni peļ, otri ceļ. Vai mēs esam sapratuši, kas ar mums un Latviju ir noticis šajos simt gados?

-Līdz galam tomēr neesam sapratuši. Tam ir gan objektīvā, gan subjektīvā puse. Mūsu vēsture ir bijusi ļoti sarežģīta, tas ir objektīvi. Kā piemēru esmu minējis Zviedriju, kam pēdējos simts gados pāri nav gājis neviens karš, ir bijusi viena sistēma gan valsts pārvaldē, gan viens ekonomikas modelis. Sabiedrība veidojusies pēc pavisam citiem principiem, tāpat arī viņu vēsturiskā atmiņa. Latvijā ir bijušas tik ļoti daudzas varas maiņas, bija neatkarība, to zaudējām, tad atguvām. Mainījās arī ekonomikas modeļi. Zviedrijā vienmēr bijusi krona, Latvijā nauda simts gados mainījusies 12 reizes, tātad vidēji – reizi astoņos gados mainās monitorā sistēma. Turbulences līmenis mums ir stipri augstāks nekā, piemēram, zviedriem.

Manuprāt, tas traucē cilvēkiem objektīvi orientēties un spriest. Cilvēkiem, kuri bija pielāgojušies vienam modelim un bija iemācījušies izdzīvot, piemēram, padomju sistēmā, pēkšņi nācās dzīvot pavisam citādāk. Lai arī vismaz kopš Tautas frontes laikiem sapņojām, ka mums būs neatkarīga valsts un runās par nāciju bija liela vienprātība, tad tajā, kas attiecās uz ekonomikas modeļa maiņu, vienprātības galīgi nebija. Cilvēki bija pieradināti par daudzām lietām neuzņemties atbildību, paļauties, ka kāds no augšas pateiks, kā jādara. Tas bija tikai saprotami, jo par pašiniciatīvu, visticamāk, sodīja. Domāju, lāgā neorientējamies situācijā arī tādēļ, ka veiksmīgi esam integrējušies Eiropas telpā, bet, līdz galam neizprotot procesus, uzreiz gribam nokļūt tādā labklājības līmenī, kāds ir Lielbritānijā, Francijā vai Vācijā, kur ceļš uz labklājību ir bijis gadsimtiem ilgs process. Mūsu prasības pret dzīves kvalitāti ir nesamērīgi pieaugušas, un mēs to gribam tūlīt. To ir ienesusi globālā pasaule – cilvēki pārvietojas, viņi visu redz un saka: “Es gribu tāpat!”

-Padomju okupācijas laika disidente Lidija Doroņina-Las­mane, un ne tikai viņa, saka, ka latvieši vēl nekad nav dzīvojuši tik labi kā šodien…

-Jā, tiešām, tik augsta dzīves kvalitāte un tik maza starpība starp Rietumu valstīm un Latviju nekad nav bijusi, nekad neesam bijuši tik tuvu šīm valstīm. Ja paraugāmies, ko Latvijas simtgades gadā var atļauties vidusmēra iedzīvotājs, ko viņš var darīt un kādas ir viņa iespējas kaut vai izglītībā, tas ir nesalīdzināmi. Ja jaunietis zina angļu valodu, ir centīgs, viņam ir iespējas mācīties visā pasaulē.

Diemžēl mēs līdz galam nenovērtējam, cik strauji esam daudzās lietās iegājuši, mēs to neizprotam. Mēs gribam ātri un uzreiz. Mēs gribam strauji veidot karjeru, negribam saprast, ka ir daudz jāstrādā un daudz jāizdara, ir vēlme daudz kam pārlēkt pāri un pie visa tikt uzreiz.

-Vai Latvijas sabiedrība tā īsti ir sapratusi un pieņēmusi, ko nozīmē īpašums, uzņēmējdarbība, ko nozīmē nauda un rīkošanās ar to? Piecdesmit okupācijas gadus tika mācīts, ka īpašums – tas ir slikti, uzņēmējs ir ļauns izmantotājs.

-Tā ir, ļoti lielā sabiedrības daļā diemžēl negatīvā attieksme pret sociālo nevienlīdzību, kas bieži vien radusies, pateicoties darbam, neslinkošanai. Stereotips, ka turīgums noteikti radies, pateicoties negodīgumam, krāpšanai, un turīgs cilvēks noteikti ir nelietis un ienaidnieks, joprojām pastāv. Saknes tādai attieksmei tiešām saredzu pagātnē. Piedalos vairākās vietās lokālās izpētēs, pētu padomju laikus. Ir interesants gadījums Birzgales pagastā, man ir polemika ar viena partorga radiniekiem. 1948. – 1950. gadā no Birzgales deportēja vairāk nekā 80 cilvēku, es publiski paudu, ka šis partorgs bija noziedznieks, jo pārraudzīja un organizēja cilvēku izvešanu. Birzgali represijas skāra ļoti smagi, joprojām redzam, ka toreiz pagasta intelektu iznīcināja. Okupācijas gados tika uzsvērts, ka pirms padomju varas Birzgalē bija ļoti spēcīgas zemnieku saimniecības un Ulmaņa atbalstītāji, pret šiem budžiem bija jācīnās. Partorga radinieki ir gatavi cīnīties, jo kā drīkstu teikt, ka viņš bija noziedznieks? Bet toreiz cilvēks mērķtiecīgi tika iznīcināts pat nevis par nodarījumiem pret padomju varu, bet pēc sociālā stāvokļa. Nav brīnums, ka sešdesmitajos gados Birzgalē nojauca baznīcu. Pētījumā to saliku kopā ar to, ka Birzgales kopiena represijās cieta tik smagi, ka viņiem vairs nebija pretošanās spēju, viņi nespēja nosargāt ļoti būtisko kultūras pieminekli, kur savulaik mācītājs bija Stenders. Šai baznīcai bija ne tikai nacionāla, bet arī Eiropas kultūrvēsturiskā vērtība. Tagad man arī atrakstīja vēstuli – kā varot par tiem notikumiem tā teikt, draudze jau nekāda stiprā tur neesot bijusi. Tā teikt, baznīcu tak varēja nojaukt. Protams, ja izsūtīja 80 spēcīgākās ģimenes, tad cik stipra pēc desmit gadiem varēja būt draudze!? Lūk, tās ir konsekvences, kas nāk līdzi no padomju okupācijas gadiem. Un tad tie, kuri dara un kuri nopelna, ir sliktie. Jā, jābūt objektīviem – arī deviņdesmito gadu privatizācija uzlika papildu aizdomu ēnu. Privatizā­cijas procesā ieguvēji bija tie, kuri bija pie varas. Piemēram, kolhoza priekšsēdētāji, rūpnīcu vadošie darbinieki, visa padomju laika nomenklatūra. Tas, kā tika organizēti privatizācijas procesi, daļai sabiedrības lika domāt – re, kā viņi sagrābās. To atceras, vēlēšanās tas arī šodien palīdz dažam labam populistam tikt pie vēlētāju balsīm. Ir skaidrs, ka katrā sabiedrībā ir vajadzīgi turīgi un bagāti cilvēki. Mūsu izaicinājums demokrātijai, kurš būs jārisina, ir tas, ka elites ar ļoti spēcīgām zināšanām vairs nav pie varas, jo nav spējušas komunicēt par tām lietām, kas svarīgas. Starp citu, divdesmitajos trīsdesmitajos gados sabiedrības vidusslānis neprotestēja pret Ulmaņa apvērsumu, jo juta, ka vairs nespēj virzīt lietas uz priekšu, procesi apstājas, palēninās. Viņi cerēja, ka būs kārtība un stabilitāte. Arī tagad uzņēmēji gribētu plānot gadus desmit uz priekšu, nevis sagaidīt, ka pie katras valdības kaut kas mainās. Ja autoritārs līderis piedāvā stabilitāti un kārtību, cilvēki saka – varbūt tas ir mazāks ļaunums nekā tas, kas te notiek. Lēmumi bija ļoti sarežģīti, arī divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, arī mūsdienās saistībā ar privatizāciju. Nav tik vienkārši pateikt, ka tie tur bija muļķi, jo tas viss ir kontekstā ar mūsu tā laika izpratni un zināšanām. Un ir vēl viena lieta, ko mēs nedrīkstam darīt –nedrīkstam ar mūsdienu zināšanām un izpratni par sistēmu, kurā esam, kaut ko pārmest par pagātni.

-Nereti vecākā paaudze saka, ka pirms kara Latvijā bija labi, bet tagad ir slikti. Vai pirmskara starpība starp iztikušajiem un nabadzīgajiem nebija tik liela?

-Arī toreiz bija elite un ļoti turīgi cilvēki, bet toreiz to tā nepamanīja. Šodien sabiedrības virsējos slāņus ļoti pieskata dzeltenā prese, mediji, paši cilvēki arī mēdz dižoties. Bet gribu teikt, ka mēs pārspīlējam trīsdesmito gadu Leiputriju. Toreiz bija ārkārtīgi smagi jāstrādā. Mana vecāmamma bija lielas zemnieku saimniecības īpašniece, viņu izsūtīja 1949. gadā. Astoņdesmitajos gados viņai daudz jautāju par dzīvē pieredzēto, biju ļoti pārsteigts, ka viņa teica – Sibīrijā gājis salīdzinoši labi un nav bijis tik daudz jāstrādā. Viņa atcerējās bērnību, kad tēvs bija nopircis saimniecību, bija jāmaksā kredīti, viņa kā saimnieku bērns nav varējusi atļauties to, ko varēja atļauties kalpu ģimenes, viņai nav bijušas tādas kleitas. Tas bija divdesmitā gadsimta pats sākums, pirms Pirmā pasaules kara. Ja toreiz tika pie zemes, bija smagi jāstrādā, tādēļ jau Piektā gada revolūcijā iesaistījās tik daudzi, jo juta, ka ir netaisnība, ka dzīve ir ļoti skarba. Lauksaimniecības produkcijas cenas kritās, daudz ko veda no citurienes – līdzīgi kā šodien. Pār­spīlējums ir arī par trīsdesmitajiem gadiem un labo dzīvi. Esmu lasījis sludinājumus – laukstrādniekiem ir brīva katra otrā svētdiena, tātad divas dienas mēnesī, darbadiena nebija vien astoņas stundas, lielāko daļu darba darīja ar rokām. Jautājums, ar ko mēs salīdzinām? Ja salīdzina ar Otro pasaules karu, staļinismu, kolektivizāciju, kas drausmīgi pazemināja dzīves līmeni, tad, protams, trīsdesmitie gadi likās kā zelta laikmets. Tādēļ vienmēr jāatceras, ka lēmumi jāvērtē pēc tā laika sapratnes uz zināšanām, kad tie tika pieņemti. Un vēl gribu teikt, ka sapnis par Latviju kā lauksaimniecības valsti, ko iedvesmoja Ulmanis, divdesmit pirmajā gadsimtā vairs nav nopietns, laiki mainījušies. Mēs nevaram dzīvot simts gadu senā pagātnē.

Tādēļ saku, ka tik labi mēs neesam dzīvojuši vēl nekad, bet tas, protams, nenozīmē, ka viss ir vislabākajā kārtībā.