Latvijas Ārlietu dienesta simtgadei veltītajā zinātniskajā konferencē piektdien Cēsīs Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs pauda viedokli, ka sabiedrība pārāk maz zina par Cēsu nozīmi Neatkarības kara laikā 1919. gadā.

Bermontiādē 1919. gada oktobrī Latvijas valdībai nebija droši palikt Rīgā. Daža ministrija jau bija izjutusi, ko nozīmē būt apšaudes tuvumā. Tā Cēsis uz dažām nedēļām kļuva par Latvijas pagaidu galvaspilsētu. Te strādāja arī Ārlietu ministrija, tā bija izvietota Raunas ielā līdzās citām, te uz sēdi sanāca likumdevējs, notika Tautas padomes sēde par stratēģiskiem lēmumiem valsts teritorijas nosargāšanā.

Pieredzējušus vēsturniekus, jaunos diplomātiskā dienesta darbiniekus un uz konferenci lūgtos cēsniekus uzrunājot, ministrs Edgars Rinkēvičs atgādināja, cik plaši sabiedrībai zināms, kādēļ 1919. gada vasarā Liepāja kļuva par Latvijas pagaidu galvaspilsētu, bet daudz mazāk zināms, ka 1919. gada rudenī Bermontiādes laikā par Latvijas pagaidu galvaspilsētu kļuva Cēsis. Te varēja turpināties valdības ministru, ministriju darbs.
“Paldies, cēsnieki, ka ārlietu dienests savas pastāvēšanas simts gadu jubileju var atzīmēt tieši Cēsīs. Ar to mūsu dienesta simtgades atzīmēšana gan nebeidzas, arī 11. novembrī, kad tiks atzīmēta simtgade Latvijas brīvībai, izcīnītai kaujas laukā, nebeigsies. Ārlietu dienesta simtgades atzīmēšanu turpināsim vēl pusotra gada, un Latvijas valsts simtgades svinības beigsies 2021. gada 26. janvārī. Tajā dienā apritēs tieši simts gadu, kopš Latvija tika starptautiski atzīta.”

Konferences saturs vēstīja – Latvijas ārlietu dienests darbojies arī laikā, kad valsts tika okupēta un pēc Otrā pasaules kara praktiski nepastāvēja. “Ārlietu dienests vēl darbojās, tas uzturēja Latvijas nepārtrauktības ideju. Tas Latvijai palīdzēja 90. gadu sākumā, Lat­vijas ārlietu dienestam izdevās īstenot mērķus, kas bija izvirzīti arī pirms simts gadiem – panākt valsts neatkarības atzīšanu.”

Ministrs pirmā Latvijas vēstnieka Zigfrīda Annas Meierovica veikumu vēl pirms valsts nodibināšanas 1918. gadā nosauca par cīņu, kas risinājusies vēl vienā nozīmīgā frontē – diplomātiskajā. Latvijas diplomāts toreiz Rie­tumeiropā skaidroja Latvijas paš­noteikšanās tiesības. “Ārlietu ministra darbības ieroči bija smadzeņu viela,” simts gadus senu cīņu diplomātijas “frontē” raksturoja E. Rinkēvičs. Ne velti Ār­lietu ministrijā uz sienas rakstīts, ka Latvijas brīvība ir izcīnīta gan ar spēku un ieročiem, gan ar spalvas asumu. “Tagad, kad esam Eiropas Savienībā un citās starptautiskās organizācijās, jāsaka pal­dies arī tiem Latvijas diplomātiem, kuri cīnījās, lai pasaulē neaizmirstu Latvijas valsti, un tiem, kuri mūsdienās cīnījās, lai Latvija atgrieztos un būtu vienotā ģeopolitiskā telpā,” konferences ievadā uzsvēra ministrs un atgādināja: “Nekas vēl nav beidzies! Par šo – Latvijas esamību ģeopolitiskā telpā – mums jācīnās katru dienu.”

Viena no zinātniskās konferences tēmām, izpēte saistībā ar cēsniekiem, kuri strādājuši Latvijas ārlietu dienestā. To izklāstīja Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vēsturnieks Tālis Pumpuriņš. Pirms referātiem ministrs uzsvēra, ka cēsnieki joprojām ir diplomātiskajā dienestā, un norādīja, ka viens no viņiem aktīvi lobējis, lai simtgades svinības diplomātiskā dienesta pārstāvjus sapulcinātu Cēsīs.

Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Pelšs 90. gadu vidū absolvējis Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāziju un jau ilgāku laiku strādā Ārlietu dienestā. A. Pelšs bijis pārliecināts, ka pienācējiem Latvijas diplomātiskajā dienestā jādod iespēja svētkus ar vēsturnieku uzstāšanos klausīties tieši Cēsīs, būt starp cēsniekiem. Vēsturnieku trijotne – Gints Apals, Tālis Pumpuriņš un Ainārs Lerhis – spraigā diskusijā demonstrēja izpētīto vēstures jautājumos, pēc tam, kad saņēma no auditorijas jautājumus. Trīs vēsturnieki pārgāja arī aizrautīgās debatēs par situāciju Eiropā pēc Pirmā pasaules kara, jaundibināto valstu sekmēm diplomātijas jomā. Vēsturnieku spriedumi ļāva paraudzīties uz valsts veidošanas procesiem vēl dažos aspektos.

Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks, vēsturnieks Gints Apals nāca klajā ar šādu atziņu pārdomām: ” Karš ir politikas turpinājums, tikai ar citiem līdzekļiem. Mazajām un jaunajām valstīm tas varēja būt pilnīgi otrādi – politika un ārpolitika bija kara turpinājums, bet ar ārpolitikas līdzekļiem. Tas skāra Latviju. Pēc Neatkarības kara, kas beidzās ar uzvaru, Latvija joprojām bija diplomātiski neatzīta valsts. No starptautisko tiesību viedokļa tā bija Krievijas impērijas teritorija – ārvalstu intervences un pilsoņu kara plosīta. Tomēr Latvijas valsts pamati veidojās vēl pirms valsts proklamēšanas. Valsts turpināja veidoties reizē ar pirmajiem soļiem.”

Vēsturnieku diskusiju Gints Apals noslēdza ar viedokli, ka Bermontiāde – 1919. gada karš – bija labākais, ja tā drīkst teikt, zinot par bojā gājušajiem, kas ar Latvijas valsti tās nostiprināšanā varēja notikt. Pasaulei bija nepārprotami izskaidrojams un saprotams, kas bija Latvijas neatkarības karš. Ienaidnieks to izraisīja uz Latvijas zemes, tajā par brīvību krita Latvijas dēli.

Pirms konferences ārlietu dienesta darbinieki pulcējās pilsētas centrā pie Brīvības pieminekļa, godinot 1919. gada cīnītājus. Viņi pie pieminekļa nolika tumšsarkanu rožu rindu.