Ziņas

Sabiedrība

Palīdzība mēdz būt sliktāka par negadījumu

Cēsu rajona slimnīcas traumatologs

Sniedzot palīdzību negadījumos cietušajiem, radās dažas pārdomas. Runa ir par zināšanām it kā tik vienkāršās lietās kā pirmā palīdzība pēc nelielām traumām. Taču ilggadēji novērojumi liecina, ka cilvēku zināšanas šajā jomā ir nepietiekamas.

Dažas situācijas. Pacients bija pagriezis pēdas locītavu, guvis saišu sastiepumu. Kaimiņiene bija uzlikusi kompresi ar neatšķaidītu medikamentu, kas nemaz nav domāts šādai situācijai. Rezultātā – pēdas locītavas ķīmisks apdegums.

Cita situācija- pacientam neliels lūpas sasitums. Tā vietā, lai nedarītu neko vai pieliktu vēsumu, pacients iegādājās aptiekā kaut kādu ķīniešu brīnumu (par 12 latiem!!!), apzieda lūpu un viņam nācās sniegt palīdzību alerģijas dēļ – lūpa bija pietūkusi tik liela, ka varēja tikt apdraudēta elpošana.

Un trešais – autoavārijā pacients guva plašas brūces visā augšdelma garumā. Garāmbraucošs šoferis apstājās un, it kā sniedzot palīdzību, uzlēja tieši uz brūcēm degvīnu. Nerunājot par sāpēm, ko piedzīvoja cietušais, šāda brūču apdedzināšana nekādi neveicina to dzīšanu.

Mēdz būt arī nopietnākas situācijas. Nemaz ne tik sen pēc autoavārijas gāja bojā automašīnas vadītāja, kurai bija izteikta asiņošana vēdera dobumā. Protams, ir tikai minēšana, kā būtu, ja būtu, bet, ja avārijas vietā esošie „palīgi” nebūtu par katru cenu vilkuši un izvilkuši pacienti no automašīnas, ja viņa nebūtu stāvējusi kājās un pēc tam sēdējusi uz ledus, bet gan būtu palikusi savā vietā pilnīgā mierā līdz mediķu atbraukšanai, zudušo asiņu daudzums noteikti būtu mazāks un, kas zina, arī rezultāts varbūt nebūtu tik bēdīgs. Pieminēšu kādu Vācijā uz ielas novērotu epizodi. Pa ielu skrēja puisēns, paklupa, nogāzās un sasitās. Protams, raudāja. Un gulēja zemē, gaidot mammu. Piesteidzās garāmgājēja. Ko darīja? Viņa nebūt necēla puisēnu augšā, jo viņa nebija pārliecināta, vai ar savu rīcību nenodarīs cietušajam puisēnam kaut nelielu bojājumu, tāpēc atstāja to mammas (vai mediķu) ziņā.

Šī ir lieta, ko es ļoti vēlētos „likt aiz auss” mūsu tautiešiem. Ja nezināt – labāk nedariet. Nedariet neko. Tā ļaunums būs mazāks.

Gribētu arī sniegt konkrētus padomus, kā rīkoties traumu gadījumā. Pirmkārt, ir nepieciešams miers un vēsums. Tieši miers ir izšķirošais. Ja, spēlējot bumbu, pagriežat pēdu vai celi, pirmām kārtām pārtrauciet spēlēt, apgulieties un uz bojātās vietas uzlieciet ledu. Ledu, un nekādu citu kompresi. Komprese ir sildoša un tādēļ kaitīga uzreiz pēc traumas. Ledus jātur 10 līdz 15 minūtes, tad jānoņem, ja tūska vēl saglabājas, pēc stundas jāliek atkal. Un tā pirmās divas dienas. Un atkal – nekādas kompreses. Kompreses ir paredzētas „iekšējai sildīšanai”, tās jāsāk likt trešajā, ceturtajā dienā pēc traumas, ja jāsamazina tūska vai jāpanāk asinsizplūduma uzsūkšanās. Pareiza komprese sastāv no trim kārtām: pirmā – vairākkārtīga marle ar degvīnu, otrā – polietilēna plēvīte ( klasiski – sviestpapīrs) un trešā – vilnas apsējs (šallīte, cimdiņš, zeķīte). Katra nākamā kārta ir lielāka par iepriekšējo. Šādu kompresi liek uz stundu vai divām, un nekādā gadījumā ne uz visu diennakti. Un nekādā gadījumā uzreiz pēc traumas. Ja iztrūkst kaut viena no uzskaitītajām trim kārtām- tā nav komprese, bet gan lupatiņa ar šņabi, tāda varbūt der sūkāšanai, bet ne ārstniecībai.

Tālāk – par brūces apkopšanu. Ja tā asiņo, ir jāliek pārsējs. Ja asiņošana ir stipra, jāliek spiedošs pārsējs. Un viss. Es savā mūžā vēl (nekad!!!) neesmu redzējis nemediķa pareizi uzliktu žņaugu. Vienmēr asiņošana ir apstājusies pēc žņauga noņemšanas. Ja ir iespējams, brūces malas var iepriekš dezinficēt. Bet tikai malas un nevis pašu brūci. Mūsdienās pat ūdeņraža pārskābe tiek uzskatīta par kaitīgu, to vairs nelieto, jo tā apdedzina audus. Nemaz nerunājot par alkoholu saturošiem šķidrumiem. Slimnīcās tiek lietots joda šķīdums ūdenī (ar firmas nosaukumiem Braunols vai Betadīns), taču uzsveru – šķīdums ūdenī, nevis spirtā. Ja tāds atrodas jūsu mājas aptieciņā, to drīkst lietot arī pašai brūcei.

Brūču malu dezinfekcijai var lietot briljantzaļā šķīdumu, joda šķīdumu, kastalānu vai citus aptiekā nopērkamus medikamentus. Der arī degvīns, bet, kā jau teicu, tikai uz brūces malas! Pārsēju vislabāk likt sausu, streptocīda pulveris ir pelnīti nolemts aizmirstībai. Vislabāk ir turēt mājās sterilu gatavu pārsēju, pārsējs ir sterils līdz brīdim, kamēr neviens nav pieskāries marles virsmai, kas nonāks saskarē ar brūci.

Ja, apskatot brūci, ir redzams, ka tās malas nesakļaujas, pēc pārsēja uzlikšanas ir jādodas uz slimnīcu. Šāda brūce, ar vislielāko varbūtību, ir jāsašuj. Tomēr, vai brūce ir jāšuj, vai jāļauj tai dzīt pašai – „no malām”, ir jāatstāj mediķa kompetencē. Ir pilnīgi aplams priekšstats, ka, ja brūci nesašuj, tā sastruto. Drīzāk ir otrādi – ja brūce, kas ir sastrutojusi, tiktu sašūta, tad pacientam izveidotos abscess un sekas būtu daudz nopietnākas. Izšķiroša ir brūces pareiza apdare, saudzīga tās dezinfekcija, pareiza kopšana. Brūču šūšanai ir tikai kosmētiska un laika nozīme – tās sadzīst ātrāk. Bet netīras, inficētas vai jau iekaisušas brūces (tai skaitā brūces, no kuru gūšanas ir pagājis vairāk par sešām līdz astoņām stundām, kā arī dzīvnieku kostās brūces) parasti labāk nešūt, jo šādos gadījumos rodas audu sekrēts (dažreiz – pat strutas), kurām labāk ļaut pilnīgi brīvu atteci no brūces. Izņēmums ir, kad ir bojāti dziļāki – anatomiski svarīgi audi (cīpslas, nervi, muskuļi un to plēves), tad parasti risks, šujot iekaisušu brūci, atmaksājas. Taču bieži vien arī šādos gadījumos brūcei tiek ļauts sadzīt pašai (to sauc – sekundāri) un pēc tam tiek veikta operācija – attiecīgi cīpslas (vai citu audu) sašūšana jau sterilos apstākļos.

Un vēl ir svarīga nianse, kas mūsdienu steidzīgajā gadsimtā tiek ignorēta. Proti, lai apstātos asiņošana, ir jāguļ. Jāguļ gultā, nevis jāturpina strādāt vai jāiet uzpīpēt (pīpēšanas kaitīgums ir cits temats, kas pats ir atsevišķa raksta vērts). Vēl pirms pusgadsimta ķirurgi teica, – asiņojošam cilvēkam ir jāuzliek uz vēdera jēla ola un tai tur jāatrodas vēl pēc nedēļas. Ar zināmām korekcijām, ko atļauj modernā ķirurģija, pati doma ir aktuāla arī šodien. Tas ir jāievēro kā pirms, tā pēc asiņojošā ievainojuma sašūšanas.

Es novēlu – lai manis rakstītais nevienam un nekad nebūtu nepieciešams! Taču zināšanas ir un paliek zināšanas.